Dzemdības mājās

Astrīda Millere pirmā Latvijā uzdrīkstējās palīdzēt ģimenei, kas izvēlējusies bērnu laist pasaulē mājās.

Astrīda Millere bērnus mājās pieņem joprojām. To viņa dara savā brīvajā laikā, parasti naktīs, kad visbiežāk dzimst bērni. Algu par to viņa neprasa. Astrīda uzskata, ka rīkojas tā, kā tas pienākas profesionālai vecmātei, kura devusi Hipokrata zvērestu.

Plānotas dzemdības mājās Latvijā notiek jau desmit gadus. Vienīgi atšķirībā no Rietumeiropas un Skandināvijas valstīm, kur pieņemt bērnu mājās ir vecmātes pienākums, pie mums viņas joprojām to dara paslepus.

Vecmāte Astrīda Millere:
— Arī es esmu kādreiz atteikusi, lai gan abi vecāki ļoti lūgušies, lai ierodos pie viņiem mājās. Un vienmēr esmu nožēlojusi savu rīcību. Jo sieviete dzemdējusi mājās bez vecmātes. Otrā dienā man zvana: «Jūs neatbraucāt, mēs paši tikām galā. Tikai placenta jau divpadsmito stundu neatdalās. Ko darīt?» Patiesībā man nebija pamatojuma atteikumam. Sieviete vesela, grūtniecība laba. Ģimene ļoti vēlējās, lai bērns dzimst mājās, un izdarīja tā, kā bija gribējusi.

— Tu esi mācījusies un praktizējusies Vācijā, Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Lielbritānijā, Francijā. Kāpēc šajās valstīs ir normāli, ka bērns dzimst mājās, bet pie mums Latvijā to joprojām nesaprot?

— Antverpenē profesors, mana kursa darba konsultants, izlasījis mūsu valsts Reproduktīvās veselības likumu, teica: «Jums būs ļoti grūti cīnīties ar postsovjetisma smadzenēm…» Mēs esam pieraduši pie sistēmas, ka jādara tikai tā un nedrīkst būt citādāk. Tāpēc arī tiek kultivēti vairāki mīti par dzemdēšanu mājās. Tas vienmēr esot šausmīgs risks, mājās neesot piemēroti apstākļi — pilns ar baktērijām, neesot ūdens, elektrības, tālruņa. Mūsu sabiedrība esot neizglītota, nekārtīga, netīrīga. Sievietes slimas, vecmātes dumjas. Bet kaut kad jābeidz sevi pelt!

— Tu vienmēr esi apgalvojusi, ka dzemdībās nesāp…

— Gudrajās grāmatās, kur māca, kā vecmātei sagatavot vecākus, rakstīts, ka pirmām kārtām vecmātei pašai jāizvērtē, ko viņa domā par bērna piedzimšanu, par to, kas ir sāpes. Es tiešām esmu sapratusi, ka normālās dzemdībās nesāp.

Kādreiz, kad par to lasīju vai kāds man to teica, vienmēr iedomājos savas pirmās dzemdības un nodomāju — tas nevar būt. Bet pēc pieredzes ar Annu (Astrīda savu meitiņu Annu dzemdēja mājās viena pati, tā bija viņas izvēle. — R. V.) beidzot tam noticēju. Un tagad visās pirmsdzemdību nodarbībās vecākiem saku: «Mēs runāsim nevis par atsāpināšanas, bet gan par atvieglošanas veidiem. Jo dzemdībās nesāp. Ja sāp, tie ir izņēmuma gadījumi.» Tad minu tās reizes, kad, es ticu, tiešām sāp, pat ļoti. Sāp, ja dzemdētājai ir nopietnas veselības problēmas, ja bērns ir tik liels, ka neatbilst mammas iegurņa izmēriem. Sāp, kad ir šausmīgi bail no sāpēm un tāpēc ir bail arī no dzemdībām. Rupji sakot — vaina ir galvā.

Daudzi tam nenotic, sēž nodarbībā un smaida vai smīn. Bet es arī saprotu, ja cilvēkam visi līdz šim teikuši, ka sāp, un filmās viņš redzējis, kā sieviete dzemdību laikā kliedz, ģībst un asiņo, viņš nespēj uzreiz pieņemt domu, ka varētu būt citādāk.

— Kādi ir nosacījumi, lai dzemdētu mājās?

— Mājās drīkst dzemdēt tikai vesela sieviete, kurai grūtniecība noris normāli. Dakteri gan apgalvo — veselo sieviešu Latvijā ir tik maz, ka no tām, kuras ir veselas, mājās dzemdētgribētāju nebūs gandrīz vai nemaz. Bet man šķiet, ka tā runāt liek bailes par savu darbavietu. Esmu dzirdējusi sakām — ak, šausmas, kā tas būs, ja atļaus dzemdēt mājās! Dzemdību nodaļas stāvēs pustukšas, kas maksās?

Ārsti daudz zina par sarežģījumiem un problēmām cilvēku veselībā. Toties vecmāte ir speciāliste fizioloģijā. Normālas dzemdības ir vecmātes kompetence. Vecmāte ir vecmāte, un ginekologs ir ginekologs. Katram savs darbs. Diemžēl vēsturiski iegājies, ka abas profesijas tiek ļoti jauktas, pat Saeimas deputāti nezināja, ar ko nodarbojas vecmātes. Arī pašas par sevi maz runājam.

— Vai dzemdību vietai jāatrodas pusstundas brauciena attālumā no stacionāra?

— Es domāju, ka attālumam nav tik lielas nozīmes. Kad sieviete dzemdē mājās, vecmātes uzmanība ir ļoti saasināta un viņas piesardzība ir krietni lielāka. Turklāt neviens mediķis neuzdrīkstēsies plānot dzemdības ārpus stacionāra, ja paredzami sarežģījumi.

Un, ja ir kaut mazākā novirze no normas, labāk jau laikus doties uz dzemdību iestādi. Negaidot to brīdi, kad būtu jāpagūst tur nokļūt piecpadsmit minūšu laikā!

— Un kādiem jābūt apstākļiem, lai droši varētu dzemdēt mājās?

— Nevajag neko pārspīlēt — ir jābūt daudzmaz normāliem apstākļiem. Jo slimnīcas apstākļi radīti slimiem cilvēkiem, kuriem jāārstējas. Bērna gaidīšana un laišana pasaulē nav slimība un tur, kur tas nav vajadzīgs, nav jāiejaucas ar savu kārtību, ar savu ārstniecību. Bērna dzimšana īstenībā ir normāla, dabiska dzīves sastāvdaļa. Protams, neikdienišķa, jo bērni dzimst tikai dažas reizes sievietes mūžā. Un, protams, arī ekstrēma, jo iesaistās ne tikai ķermenis, bet arī visi dvēseliskie spēki.

Tieši šo dvēselisko faktoru dēļ jābūt ļoti uzmanīgiem. Pat tad, ja pārējiem šķiet, ka viss ir kārtībā un sieviete varētu dzemdēt mājās, kur tīrs, kluss, ir reizes, kad labāk to darīt pastiprinātā uzraudzībā nodaļā. Varbūt sieviete no rīta pamodusies sliktā garastāvoklī un piepeši jūt, ka nav pietiekami stipra un pārliecināta par sevi, lai dzemdētu mājās.

Jo viens no būtiskajiem nosacījumiem, lai bērnu laistu pasaulē mājās, — būt pārliecinātai pašai par sevi. Arī es, gaidīdama Annu, kādu laiku šaubījos, vai spēšu pati klusumā mājās piedzemdēt. Bet, kad tā diena pienāca, jutos stipra, pārliecināta par savām spējām un ļoti apņēmīga. Ar prātu pieļāvu, ka varētu mainīt savu viedokli, tomēr — par laimi — jutu, ka esmu pārliecināta par sevi līdz galam. Kurš tā nejūtas, tas tā arī nedara.

Dzemdību laikā visas sajūtas ir ļoti saasinātas, tāpēc svarīgi, lai cilvēks pats pēc tam būtu apmierināts ar sevi, gandarīts un nenožēlotu savu izvēli. Nesen pie manis atnāca kāda ārste, kura gaidīja otro bērnu un gribēja dzemdēt mājās. Taču atklājās, ka viņai bijuši vairāki spontānie aborti, pirmais bērniņš dzimis ar ķeizargriezienu. Dzemde traumēta, kasīta, griezta. Tagad zinu, ka viņai bija veiksmīgas dzemdības, bet sākumā vairāk domāju par to, ka viņa nedrīkstētu dzemdēt mājās. Taču uzreiz sievietei to neteicu. Pirmajā reizē bildu — jā, varētu mēģināt, tikai jāpārliecinās, kā sadzijusi rēta. Pēc tam lēnām, pakāpeniski viņa pati izlēma, ko darīt.

Man šķiet, tas ir psiholoģiski pareizi — cilvēks labāk jūtas, ja viņš pieņēmis lēmumu pats. Galvenais, dot viņam iespēju izdomāt pašam. Pēc tam nav vilšanās sajūtas par notikušo. Tāpēc man ļoti gribētos, lai dzemdības mājās kopā ar zinošu profesionāli būtu pieejamas visiem. Jo kāpēc gan būtu jāierobežo cilvēku brīvība, ja viņu izvēle — radīt bērniņu mājās — nevienam nekaitē? Kāpēc iejaukties un kaut ko uzspiest? Labāk ieklausīties viņu vēlmēs un palīdzēt.