Ierodoties kādā zemē, katram normāli domājošam cilvēkam rodas jautājums – kā vietējie dzīvo un kā viņi dzīvojuši agrāk? Kad es pirms sešiem gadiem ierados Īrijā, man gandrīz pirmais jautājums kolēģiem bija – kur ko var izlasīt par Īrijas vēsturi? Tā viena kolēģe man atnesa savu skolas laiku vēstures mācību grāmatu, cits kolēģis ieteica izlasīt Leon Uris ‘’The Trinity’’. Tā radās pirmais priekšstats. Kopš tā laika daudz kas vairāk izlasīts, daudz filmu redzēts, tādēļ te mēģināšu dalīties uzzinātajā. Uzdevums, tiesa, nav viegls, jo Īrijas vēsture ir notikumiem bagāta, sarežģīta un pretrunīgu traktējumu pilna.
Līdzīgi Latvijai Īrija visos laikos ir atradusies krustcelēs, lai arī ģeogrāfiski tā ir gandrīz vai tālākais Eiropas punkts. Un interesanti, ka visiem, kas šurp atkūlās, Zaļā sala tik ļoti iepatikās, ka šie te palika uz dzīvi. Akmens laikmeta mežoņi pārcēlās savās laiviņās pāri jūras šaurumam acīmredzot no Skotijas, apskatījās apkārt, ieraudzīja zaļus mežus un zaļus pakalnus, un apmetās uz dzīvi. Pirmo reizi tas varētu būt noticis pirms kādiem 10 – 12 tūkstošiem gadu, drīz pēc ledus laikmeta beigām. Kas tie par ļaudīm bijuši un ko viņi ziemā ēduši, skaidru ziņu nav, vienīgi minējumi. Skaidrs tikai viens, ka gadsimtu gaitā šie dažu labu pēdu atstājuši, iesaku apmeklēt Ņūgreindžu (Newgrange) netālu no Droghedas, tur tas labi redzams. Bet, uzmanību, tie NEBIJA ķelti – īru priekšteči. Ķelti ieradušie salā no kontinenta ap 700.gadu pirms Kristus, un arī šiem tā iepaticies, ka apmetušies uz dzīvi.
Nākošie, kas uz dzīvi apmetušies, lai arī nelielā skaitā, ir vikingi – mums labi zināmi ieceļotāji no Skandināvijas. Tas noticis ap 800. – 1000.gadu pēc Kristus, laikā, kad valdīja uzskats, ka ekonomiski izdevīgāk ir materiālās vērtības nevis saražot pašiem, bet atņemt kaimiņiem. Vikingu ietekme mūsdienās, acīmredzot, ir Jāņu/Jonu/Juhanu svinības 23.jūnija vakarā ar ugunskuriem un lielu daudzumu alus, tradīcija šur tur piekopta Co Donegal.
Vēl vieni atnācēji (iekarotāji), kas īsā laikā kļuva īriskāki par pašiem īriem, ir normāņi – izceļotāji no Normandijas Ziemeļfrancijā. Tie te caur Angliju ieradušies ap 1200.gadu pēc Kristus un tā arī palikuši. No viņiem – piļu un baznīcu arhitektūra un vārdi un uzvārdi Braiens, O’Braiens un tamlīdzīgi, Francijā tos izrunā Briān.
Nelielu, bet būtisku sēkliņu nepārprotami ir iesējuši spāņi. Pēc Armādas sakāves 1588.gadā dažs labs spāņu kuģis strandēja Īrijas krastā, ne jau visus jūrniekus apkāva angļu zaldāti. Paskatieties uz slaveno īru folkgrupu Clannard, nu izskatās tak šie pēc spāņiem, vai ne?
Pati nozīmīgākā atnācēju grupa, kam Smaragda sala tā iepatikusies, ka gatavi dzīvību par to atdot, protams, ir angļi, līdz ar viņiem arī skoti. Šo invāzijas dēļ cauri gadsimtiem īri ir gandrīz pazaudējuši savu valodu (iedomājaties, ja krievi būtu valdījuši Latvijā gadsimtus, tad mēs tagad arī sistu pie krūtīm un lepni teiktu mi latiši). Un tās attiecības ir tik sarežģītas, ka tām tiks veltīts atsevišķs raksts.
Protams, ja runā par atnācējiem, kas Īriju iemīlējuši un te apmetušies uz dzīvi, tad jāpiemin arī latvieši leiši, poļi, čehi un visi pārējie Ķeltu Tīģera ieceļotāji. Bet tas jau ir cits stāsts…
Būtiskākie posmi un notikumi Īrijas vēsturē
Akmens laikmets – apm. 12000 – 2750.g. pirms Kristus
Bronzas laikmets – 2750 – 600.g. pirms Kristus
Ķeltu ierašanās – 700 – 150.g. pirms Kristus
Kristietības ierašanās un nostiprināšanās – 430 – 800.g.
Vikingu invāzija – 800 – 999.g.
Normāņu laikmets – 1170 – 1270.g.
Angļu uzkundzēšanās sākums – 1270 – 1366.g.
Reformācijas uzspiešana 1532 – 1603.g.
Kolonizācija (plantations) – 1558 – 1647.g.
Kromvela laiks – 1649 – 1660.g.
Protestantisma oficiāla nostiprināšanās – 1660 – 1690.g.
Parlamentārisma periods – 1782 – 1800.g.
Laiks Apvienotās Karalistes tiešā pakļautībā (Union) – 1800 – 1922.g.
Bads un masveida emigrācija – 1845 – 1851.g.
Revolūcija un pilsoņu karš – 1916 – 1923.g.
Īrijas brīvvalsts – 1922 – 1948.g.
Īrijas Republika – kopš 1949.gada
Ziemeļīrijas nemieri (The Troubles) – 1960–tie līdz apm. 2000.gadam
Ķeltu Tīģeris un masveida imigrācija – kopš 1990–tiem gadiem
Tā lūk. Lieta ir daudz sarežģītāka kā sākumā šķiet.
Ķelti, kristietības atnākšana un vikingi
Es te apzināti nerunāju par akmens un bronzas laikmeta cilvēkiem, jo nevienam nav īsti skaidru ziņu, kas šie bijuši, kam ticējuši un kā izskatījušies. Ir vien hipotēzes un sauja akmeņu krāvumu un citu būvobjektu, no kuriem pazīstamākie ir Nauta, Dauta un, protams, Ņūgreindža (Knowth, Dowth, Newgrange) Boines upes ielejā netālu no Droghedas. Speciālisti spriež, ka tie būvēti ap 3200.gadu pirms Kristus, tātad ap 500 gadus agrāk kā vecākās Ēģiptes piramīdas. Kas gan ļaudīm ar primitīviem darbarīkiem, bez smagās tehnikas, automaģistrālēm un celšanas iekārtām licis veikt šādu titānisku darbu? Atbildes nav, ir tikai minējumi. Vien gribu te vienu mītu izgaisināt. Spirāles un citi mistiskie zīmējumi, kas akmenī cirsti un Ņūgreindžā ( arī citos veidojumos) redzami un ko Laima Muktupāvela sava romāna noformējumā it ņipri izmantojusi, nav ķeltu radīti – ķelti šajos krastos ieradās tikai ap 700.gadu pirms Kristus.
Pētnieki spriež, ka ķelti, mūsdienu īru priekšteči, nākuši no kontinenta caur Lielo salu četros viļņos, iekarodami Īrijas salu, ar saviem dzelzs ieročiem un darbarīkiem pakļaudami un, iespējams, iznīcinādami salā esošos pamatiedzīvotājus, kuru rīcībā, pēc visa spriežot, bijuši vien bronzas ieroči. Tajos laikos arī radies salas dalījums četros apgabalos – Olstera ziemeļos, Leinstera austrumos, Konakta rietumos un Munstera dienvidos (Ulster, Leinster, Connacht, Munster). Tiesa, kādu laiku pastāvējis arī piektais apgabals, Mīda (Meath), starp Olsteru un Leinsteru. Pār katru valdījis augstais ķēniņš, kam savukārt bijuši pakļauti mazāka ranga ķēniņi – cilšu jeb klanu vadoņi vai kā nu viņus varētu nosaukt. Cilšu struktūra bijusi patriarhāla, ar vadoni un karotāju aristokrātiju priekšgalā, kam pakļāvušies brīvie zemnieki. Par visu šo ļaužu garīgo un reliģisko labklājību rūpējušies druīdi, reliģiska kasta, parasti radniecīgi saistīti ar karotāju aristokrātiju. Par šo laiku liecina milzīgs skaits sāgu un leģendu, tiek saukti ķēniņu vārdi, varoņdarbi un cīņu gaitas. Te nav iespējams nosaukt pat daļu no tiem, tādēļ, lai kāds neapvainotos, nesaucu nevienu. Ja kādu tas interesē, var meklēt rakstos.
Pats svarīgākais ir ceturtais ķeltu ieceļotāju vilnis, ap 100.gadu pirms Kristus – gēļi. To ietekme vēlāk bija tik liela, ka vēl tagad visa Īrija runā viņu valodā (Gaelic), tiesa, stipri nosacīti…
Kāds varbūt jautās, kā tas viss ir zināms? Pirmkārt, gēļiem bija sava primitīva rakstība, šie savu cilšu dzīves svarīgākos faktus, iespējams, grieza kokā, no kā gan nekas nav saglabājies, bet kādi 315 akmeņi ar uzrakstiem gan. Otrkārt, romiešu rakstos daudzreiz ir pieminēta Hibernia, kā šo salu tajos laikos pazina civilizētajā Eiropā. Treškārt, vēstures gaitā daudzas sāgas un varoņteikas ir pierakstītas, tiesa gan, ticamība varētu būt diezgan apšaubāma…
Jaunais gadu tūkstotis (mūsu tagadējā izpratnē) nāca ar jaunām vēsmām. Gadus sāka skaitīt nevis pēc lielā lašu loma, bet pēc kāda ebreju galdnieka dzimšanas. Tālajā Palestīnā puisis vārdā Ješua ben Jošef tik traki sabuntoja ļaužu prātus, ka romiešu varasvīriem nācās šo piesist krustā (tā vismaz rakstīja Josefs Flāvijs). Bet jauna reliģija bija dzimusi. Tā aizstāja veco izpratni par pasauli un kādus 300 gadus vēlāk nonāca līdz Britu salām, kas tajā laikā bija Romas impērijas pakļautībā. Lai nu kā tiem misionāriem Lielajā salā gāja, bet mazā Īrija šiem bija ciets rieksts. Ap 430.gadu pāvests Selestīns sūtīja puisi vārdā Palladius uz Īriju apskaidrot ļaužu prātus, bet šim nekas prātīgs nesanāca. Tad nu baznīcas vadības ausīs nāca ziņa, ka ir tāds vietējo apstākļu pazinējs, saukts Sukats, dzimis Velsā 389.gadā labā ģimenē. 16 gadu vecumā šo saņēmuši gūstā īru sirotāji un aizveduši verdzībā aitas ganīt. Šis vientulīgs tur pakalnos tās aitas ganījis, meditējis, dzīvi un Dieva prātu pārdomājis, līdz viņam tas pamatīgi noriebies. Tā kā īriem nebija tik labu vergu uzraudzības tradīciju kā romiešiem, tad izbēgt nebija lielas grūtības. Jaunietis atgriezās dzimtenē un devās mācībā uz vairākiem klosteriem, tajā laikā izglītības un kultūras centriem, līdz aizkūlās līdz Francijai pie slavenā bīskapa Svētā Žermēna. No turienes tad arī jauno priesteri, tagad jau vārdā Patriks, izsauca uz Romu uz darba interviju, ko viņš spoži izturēja. Un tika nosūtīts uz Hiberniju ļaudis Kristus mācībai pievērst. Laikam bijis visnotaļ harizmātisks, viltīgs un labs diplomāts, jo tas viņam labi izdevies. Parādījušās draudzes, dibinājušies klosteri. Druīdi sapratuši Svētās Trīsvienības būtību. Stāsta, ka vaicāts, kā tas var būt – Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars – trīs vienā, Patriks paskatījies apkārt, paskatījies zem kājām, pagrābis āboliņa lapiņu un teicis – re, tā. No turienes Īrijas simbols. Stāsta arī, ka viņš čūskas no salas padzinis. Tā gan leģenda – kopš ledus laikmeta Īrija ir bijusi sala un čūskas nepeld pāri jūrai, tātad to te nekad nav bijis. Stāsta, ka reiz kāpis augstā kalnā, kas tagad zināms kā Patrika kalns – Croagh Patrick, Co Mayo Dievu lūgt un meditēt. Lai nu kā, tāds Sukats – Patriks noteikti ir dzīvojis, kristīgo ticību šajos krastos nostiprinājis, dzimšanas un miršanas gadi dažādos avotos tiek saukti dažādi. Ir pieņemts uzskatīt, ka 17.martā atzīmējam dienu, kad viņš devies atpakaļ uz Debesu valstību, tātad nomiris.
Lai arī kristīga, Īrija dažus nākošos gadsimtus ir bijusi diezgan mežonīga vieta. Četri vai pieci augstie ķēniņi, kāds simts mazāku ķēniņu, nekādas vienotas valsts struktūras. Nekādas policijas vai centralizētu likumu. Visu nosaka spēks un izpratne par godu. Galvenā valūta – govis, dažkārt verdzenes. Nemitīgi militāri ķīviņi un diplomātiska laipošana. Un tad pie krastiem parādījās jauni atnācēji – skandināvu vikingi no Norvēģijas un Dānijas, tā ap 800.gadu. (Uzziņai – vikingi nav tauta, vikingi ir nodarbošanās. Savā laikā vikingos kuģoja arī kurši un līvi.) Sākumā tikai nāca laupīt, jo tajā laikā valdīja uzskats, ka atņemt kaimiņam saražoto ir ekonomiski izdevīgāk nekā saražot pašam. Vēlāk šie krasti viņiem tā iepatikās, ka apmetās uz dzīvi. Kad laupīja, tad vēl vietējie pretojās, bet mierīgajiem ieceļotājiem šķēršļus nelika. Ir pat zināms gadījums, ka 1014.gadā Klontarfas kaujā starp diviem īru ķēniņiem skandināvi cīnījušies gan vienā, gan otrā pusē. Ir pieņemts uzskatīt, ka Dublinu 841.gadā ir dibinājuši tieši skandināvi. Ir pat varianti, ka nosaukums ir nevis īru Dubh Linn – melns dīķis, bet gan skandināvu Djup Lind – dziļš dīķis. (Tagadējais oficiālais Dublinas nosaukums īru valodā Baile Atha Cliath vispār attiecas uz citu vēlāk dibinātu miestu, kas laika gaitā ar Dublinu saplūdis, tulkojums apmēram nozīmē Apmetne pie brasla pie meldru žogiem). Lai nu kā, vikingos braukšanas tradīcija laika gaitā izbeidzās, paši skandināvi asimilējās, un no tiem laikiem vien kā ir saglabājusies dažviet tradīcija svinēt Juhanus 23.jūnijā un daži vietu nosaukumi, piemēram, Ravensdale (vai nu saki angliski reivensdeil vai zviedru/norvēģu/dāņu rāvensdāl, tā pati kraukļu leja vien ir). Vispār eksperti uzskata, ka vikingi ir dibinājuši ne vien Dublinu, bet arī Korku, Limeriku, Veksfordu un Voterfordu, un vairāk kā 50 vietu nosaukumos ir skandināvu ietekme, t.sk. Līkslipa, Hauta un Viklova (Leixlip, Howth, Wicklow) nāk no skandināvu valodas.
Pagāja daži gadsimti, un ap 1160.gadu pie Īrijas krastiem parādījās nākošie iekarotāji – normāņi.
Briti nāk…
Kā jau iepriekš stāstīju, otrā gadu tūkstoša sākumā Īrija ir bijusi dīvaina vieta. Kāds simts mazāku ķēniņu (klanu vadoņu), kuri titulu un stāvokli nevis mantoja, bet tika no cilts brīvajiem locekļiem ievēlēti. Četri (brīžiem pieci) apgabalu ķēniņi, kuri nepārtraukti savā starpā stīvējās, kurš tad būs visaugstākais ķēniņš (The High King of Ireland). Tika slēgtas savienības, izcīnīti kari, līdz viens no sakautiem apgabalu ķēniņiem, vārdā apmēram Dermots Makmoro (Dermot MacMurrough , Diarmait Mac Murchada) drusku pāršāva pār strīpu. Tāds īru ekvivalents mūsu Kaupo būdams, šis 1166.gadā aizlikās pār jūru pie angļiem palīdzību meklēt. Un nemaz nesajēdza, cik tālejošas sekas būs šim solim. Anglijā šim ieteica, ka jābrauc vien pie karaļa Henrija II, gan tad tas palīdzēs. Bet tajā laikā Anglijas karalis bija meklējams Francijā…
Anglijas karaliste un angļu tauta arī ir vēsturiski jauns un neviendabīgs veidojums, tāpēc angļu valoda tāds mikslis. Līdz 1066.gadam to zemi apdzīvoja un tajā valdīja anglosakši, līdz tos pakļāva normāņi – atnācēji no Ziemeļfrancijas. Valodas saplūda, bet valdīšanas hierarhija un hronoloģija ir tik sarežģīta, ja kādu tas interesē, lai meklē Vikipēdijā, tur tas viss atrodams.
Dermots tiešām no Henrija dabūja svētību vervēt normāņu algotņus savām vajadzībām. Pāris kaujas ekspedīcijas bija neveiksmīgas, līdz par visu šo pasākumu ieinteresējās kāds Ričards Ficdžilberts (Richard fitz Gilbert), Pembrokas grāfs, vēsturē vairāk zināms kā Strongbow. Tad nu šis 1170.gadā ar savu tūkstots kājinieku un 200 bruņinieku karaspēku izcēlās Īrijas krastā, ieņēma Veksfordu un Dublinu, un īru pašu valdīšanas laiks šajā salā bija beidzies. Nē, īsti vēl nebija. Kā gan Dermots piedabūja Strongbovu šajā avantūrā vispār piedalīties? Pirmkārt, apsolīja savu skaisto meitu Ifu (Aoife) par sievu. Otrkārt, kara laupījumu. Treškārt, savu zemju atgūšanas gadījumā kādu skaidru naudu. Un, visbeidzot, pēc savas nāves Leinsteras ķēniņa titulu ar visām no tā izrietošajām sekām. Un nomira tak nabags drīz pēc tam, 1171.gada maijā. Un kļuva tak Strongbovs, īstajā vārdā Ričards Ficdžilberts, Pembrokas grāfs, Anglijas karaļa Henrija II vasalis, par Leinsteras ķēniņu. Tas nu pārējo apgabalu ķēniņiem nemaz nepatika. Kā tā? Ārzemnieks par Leinsteras ķēniņu? Notika gan pārrunas, gan neliela militāra stīvēšanās, bet Strongbovs tomēr tronī palika. Šis fakts savukārt ļoti nepatika Henrijam. Kā tā? Vasalis – un tagad par kaut kādas Īrijas daļas ķēniņu?! Kad tik par spēcīgu nepaliek. Un ko gan citi par to teiks? Tā nu savāca Henrijs armiju – četrus tūkstošus kājinieku, 500 bruņinieku, salādēja 400 kuģos (tiem laikiem grandiozs pasākums) un 1171.gada rudenī izcēlās krastā pie Voterfordas. Un uzsāka savu uzvaras gājienu cauri Īrijai, jāteic, ka praktiski bez cīņas. Īru ķēniņi, lai arī negribīgi, viens pēc otra atzina, ka Henrijs tagad būs boss, apsolīja būt paklausīgi un maksāt nodevas. Un sūtīt kādu tuvu radinieku viesos uz Anglijas karaļa pili – tajos laikos izplatīta prakse, kur šis viesis bija ķīlnieks mājās palikušā radinieka labai uzvedībai.
Un pasludināja Henrijs II, ka tagad Īrija pieder Anglijas karalim mūžīgi mūžos āmen. Nākošais brīdis, kad īri varēja paši lemt par savu zemi, pienāca tikai 1922.gadā…
Vaicāsiet, kur tad normāņi? Ļoti vienkārši. Tajā laikā šie izceļotāji no tagadējās Ziemeļfrancijas dzīvoja un valdīja Anglijā, runāja apmēram franču valodā un vēl nebija saplūduši ar pamatiedzīvotājiem. Un, cik zināms, nospiedošais vairums īrijas iekarotāju tiešām bija cēlušies no normāņiem.
Angļu valdīšanas pirmie gadsimti
Iepriekšējā reizē tā pamatīgi iedziļinājos vienā epizodē, jo man pašam likās svarīgi, kā tad īri savu neatkarību īsti zaudēja. Protams, ne jau Dermota rīcība bija noteicošā, vienkārši bija pienācis laiks Anglijas karalim vērst savu skatu rietumu virzienā. Vēsturisku personu rīcība parasti tikai paātrina notikumu gaitu, un kas zina, kas būtu ja būtu…
Lai arī Īrijas ķēniņi savu padevību Anglijas karalim zvērējuši, tas nebūt nenozīmēja, ka nu visā zemē būtu iestājies miers un paklausība. Iekarotāji gan uzbūvēja cietoksni Dublinā un apdzīvoja šauru apgabalu gar rietumu piekrasti, bet tālāk iekšzemē īri turpināja dzīvot pa savam, neļaujot kādiem tur svešzemniekiem noteikt, kā nu tagad būs dzīvot. Tāpat vietējie karaļi savā starpā stīvējās par ietekmes sfērām, vien tagad spēlē bija jauns spēlētājs – angļu/normāņu iekarotāji. Ar tiem arī viss nebija tik vienkārši. Daudziem šī zeme tik ļoti iepatikās, ka viņi, savās mūra pilīs dzīvodami, precējās ar vietējām zeltenēm un dažu paaudžu laikā kļuva īriskāki par pašiem īriem. Protams, raksti runā tikai par augstmaņiem, ne par vienkāršiem ļaudīm.
Īri visos laikos bijuši pazīstami ar savu dumpīgo dabu. Diemžēl arī ar savu nespēju dažādām grupām vienoties. Tā Olsteras ķēniņš Donals O’Nīls (Donal O’Neill) 14.gadsimta sākumā mēģināja angļu jūgu nokratīt, palīgā saucot Skotijas karali Robertu I (Robert the Bruce), kurš tajā laikā arī karoja ar Anglijas karali. Īrijā ieradās Roberta brālis Edvards ar pamatīgu karaspēku un sākumā guva tik labus panākumus, ka īri aiz pateicības šo 1316.gada maijā kronēja par visas Īrijas karali. Diemžēl prieki bija īsi. Pirmkārt, apstākļu sakritība. Visā Eiropā tajā gadā bija slikti laika apstākļi, tā ka no ražas nekas prātīgs nesanāca. Iedomājieties tagad, ja nelielai zemei ar jau tā ierobežotiem pārtikas resursiem jāpabaro daži papildus tūkstoši izsalkušu kareivju… Nevarēja taču, kā mūsdienās, atvest liellopu gaļu no Brazīlijas un vistas no Taizemes. Otrkārt, angļi arī nesēdēja, rokas klēpī salikuši, vāca karaspēku un bruņojās. Un te nu nostrādāja īru nespēja vienoties. Tā vietā, lai vienoti kopā ar skotiem pret angļiem cīnītos, šie turpināja savā starpā plēsties. Rezultātā iznākums bēdīgs – iekarotāji palika kur bijuši, un pēdējā kaujā pie Dandolkas Edvards arī pats galu dabūja.
Lai gan kārtējā nopietnā sacelšanās bija apspiesta, Anglijas valdība nebūt nebija mierā ar to, kā lietas Īrijā notiek. Vietējie ķēniņi turpināja savā starpā ķīvēties par ietekmi un zemi. Anglijas karalim lojālie augstmaņi aizvien vairāk sāka līdzināties īriem. Daudzi ieceļotāji atgriezās Anglijā, jo viņiem visa šī jezga bija apnikusi. Karaļa kasē no nodokļiem nekāda jēdzīga nauda arī neienāca. Visbeidzot, 14.gadsimta vidū arī Īriju sasniedza mēra epidēmija. Lai lietas kaut nedaudz sakārtotu, karalis Eduards II 1361.gadā sūtīja savu pārstāvi Laionelu ar pamatīgu karaspēku. Militārā kampaņa esot bijusi diezgan veiksmīga, bet šīs kārtības ieviešanas rezultātā tapis arī kāds no šodienas raugoties smieklīgs dokuments ar nosaukumu Kilkenijas Noteikumi (The Statutes of Kilkenny). Tā laika izpušķotajā valodā uzrakstīts, tas ar likuma spēku noteica, kā lojālam karaļa pavalstniekam būs uzvesties. Lūk, galvenās lietas, ko tas aizliedza:
-
runāt īru valodā
-
ģērbties kā īriem
-
jāt bez sedliem kā īriem
-
precēties ar īriem
-
lietot sava vārda īru versiju
-
pieturēt savā mājā īru dzejniekus vai mūziķus
-
pārdot īriem jebkādus ieročus vai zirgus
-
spēlēt īru spēles un piekopt īru tradīcijas
-
risināt konfliktus pēc īru juridiskās sistēmas.
Šis ir pirmais dokuments, kas oficiāli pasludina īrus par otrās šķiras pilsoņiem, un vēsturē tam ir tālejošas sekas. Protams, tam bija maza tūlītēja jēga – atgriezās Laionels Anglijā, un viss atkal bija pa vecam. Īstās pārmaiņas sākās līdz ar protestantisma ienākšanu un Kromvela kariem.
Reformācija un kari, kari, kari…
Kilkenijas noteikumi, ko iepriekšējā reizē pieminēju, Īrijas dzīvē lielas pārmaiņas neienesa. Lai arī formāli zeme bija Anglijas karaļa pakļautībā, faktiski kontrolei pakļāvās Dublinas cietoksnis līdz ar nelielu teritoriju ap to. Bija laiki, kad šī teritorija stiepās līdz Navanai ziemeļos, Kilderai rietumos un Viklovai dienvidos, bija laiki arī, kad šī platība ievērojami saruka. Sauca šo teritoriju Pale, no latīņu valodas nozīmē apmēram tas, kas aiz žoga. Dzīvoja tajā galvenokārt ieceļotāji no Anglijas, arī normāņu augstmaņu ģimenes, un šos pamatīgi aizsargāja karaļa garnizons. Dublinas cietoksnī sanāca arī Īrijas parlaments, tāda vietējā pašpārvalde, sastāvoša no vietējiem augstmaņiem, kaut kāds demokrātijas iedīglis. Tepat mitinājās arī karaļa oficiālais pārstāvis. Dzīve ritēja savu normālo gaitu, ja par normālu var saukt nemitīgus lielākus vai mazākus militāros konfliktus, dumpjus, sacelšanās un stīvēšanos par varu un īpašumu. Bet tas viss dramatiski mainījās, kad Anglijā pie varas nāca Henrijs VIII.
Henrijs un viņa laiks pieminēts daudzos literatūras un kino darbos, galvenokārt sakarā ar viņa daudzajām sievām. Tajā laikā jebkurš monarhs bija neapskaužamā situācijā. Par laulību dēļ mīlestības vispār nebija ko domāt. Pirmkārt, sievu vajadzēja ņemt ar aprēķinu, lai stabilizētu attiecības ar kādu no kaimiņzemēm. Otrkārt, vajadzēja radīt vēlams vīriešu kārtas pēcnācēju, lai būtu kas troni pārņem. Tā kā Henrijs savā laulībā nesasniedza ne pirmo, ne otro mērķi, tad šim neatlika nekas cits kā šķirties – tajā laikā pilnīgi neiedomājams pasākums. Romas katoļu baznīca neatzina šķiršanos kā tādu (neatzīst vēl tagad). Un te nu atkal viens mīts sagraujams, kas, šķiet, pat skolās te tiek mācīts. Henrijs esot reformējis baznīcu, atšķeļoties no Romas, lai varētu šķirties. Nebūt ne. Vienkārši tas laiks bija pienācis. Katrs, kam Dievs bija smadzenes devis, redzēja, ka Baznīca kā institūcija bija nonākusi strupceļā – augstākā garīdzniecība to vien tik darīja, kā rija, žūpoja, izklaidējās ar meitenēm un vairoja bagātību. Tāpēc 16.gadsimtā gandrīz vienlaicīgi Luters Vācijā, Kalvins Šveicē un Henrijs Anglijā pateica – nu tad reformējam. Nevajag mums Romu ar visu pāvestu. Paši varam.
Kā karalis Dievam ticēja, tā pavalstniekiem būs ticēt. Mēģināja Henrijs protestantismu ieviest Īrijā. Ar tiem pavalstniekiem, kas Pale dzīvoja, vairāk vai mazāk viss bija kārtībā. Tie bija lojāli un pakļāvās. Bet ar tiem, kas ārpusē dzīvoja, tik vienkārši nebija. Kā zināms, īriem nepatīk, ka viņiem no malas kāds liek ko darīt – nepakļaujas, dumpojas, paši gudri.
Henrijam un vēlāk viņa pēctečiem radās ģeniāla doma – ja jau nav iespējams īrus no katolicisma atradināt, tad viņu vietā vajag nometināt kronim lojālus protestantus. Bet kur ņemt zemes, kur nometināt? Pirmkārt, karaļnamam Īrijā piederēja ievērojamas zemes platības. Otrkārt, zemes tika atņemtas Baznīcai un klosteriem. Treškārt, nāca palīgā paši īri.
Ap 1595.gadu sākās vispārēja īru sacelšanās, kuras priekšgalā izvirzījās Hjū O’Nīls, Tīrones grāfs. Ātri vien sacelšanās aptvēra visu Īriju, un vienu brīdi likās, ka angļu kundzībai būs pienācis gals. Bet tad angļi tomēr mobilizējās, un 1603.gadā sacelšanās tika apspiesta. Rezultātā sacelšanās dalībniekiem un vadoņiem tika atņemtas zemes, muižas un tituli, ko nu tālāk varēja nodot kronim lojāliem kolonizatoriem no Anglijas.
Šīs sacelšanās apspiešanas rezultāts ir arī kāda bēdīga epizode, kas daudzās īru balādēs apdziedāta, grāfu bēgšana (The flight of the earls). Sakautie un no īpašumiem padzītie īru augstmaņi, neredzēdami vairs sev nākotni šajā zemē, 1607.gada rudenī sakāpa kuģī, lai dotos uz Romu. Kas ar viņiem tālāk notika, par to vēsture klusē.
Masveida kolonizācija sākās 1610.gadā, un līdz 1641.gadam ieceļoja kādi 100 tūkstoši jaunu zemju tīkotāji, galvenokārt no Skotijas, un lielākā daļa apmetās Olsterā. Visi lojāli Anglijas karalim, visi pārliecināti protestanti. Īriem, protams, tas it nepatika, tādēļ 1641.gadā šie atkal sāka dumpoties. Šoreiz te iesaistījās arī normāņu pēcteči, visi pārliecināti katoļi. Rezultātā vairāki tūkstoši ieceļotāju tika nogalēti, ko propoganda Londonā izpūta par simtiem tūkstošu. Atmaksa gan bija jāgaida vairākus gadus, jo Anglijā tajā laikā gāja vaļā pilsoņu karš, kā rezultātā šie kādu brīdi palika bez karaļa. Bija parlamenta pārvaldīta republika, kuras militārais pārstāvis bija Olivers Kromvels.
Kromvela vadībā 1649.gadā Īrijā ieradās ļoti labi bruņota armija, kas īsā laikā iekaroja zemes austrumu daļu. Galvenais militārās operācijas mērķis bija vērsties pret katoļiem. Pāris gadu laikā tika nogalināti ap 660 tūkstoši cilvēku (tajā laikā kopējais iedzīvotāju skaits ap 1milj. 466 tūkst.). Vēl ap 60 tūkstoši katoļu tika sakrauti kuģos un nosūtīti verdzībā uz Anglijas kolonijām Karību jūras salās. Ne velti šo vēstures epizodi paši īri piemin ar lielu naidu.
Tā kā Kromvela armija bija algotņi, tad kāda maksa pienācās. Bet Anglijas valsts kasē naudas nekad nav bijis pietiekami, un samaksā šiem izsniedza zemi Īrijā. Rezultātā zemes īpašumu sadalījums izveidojās 80 procenti protestantu rokās, vairs tikai 20 procenti katoļiem.
Anglijas liktenis izšķiras… Īrijā
Kromvela spožās darbības rezultātā Īrijā izjuka visa īpašumu struktūra. Nākošais laiks, kad īriem reāli pašiem sava zeme piederēja, bija tikai sākot no neatkarības atgūšanas laika 20.gadsimta divdesmitajos gados. Bet līdz tam vēl daudzas cīņas bija izcīnāmas…
Notikumi vienā zemē parasti ietekmē dzīvi kaimiņos, vēl jo vairāk, ja tām viens valdnieks. Nomira nīstais Kromvels 1658.gadā. Palikuši bez līdera, angļi kādu brīdi bija neziņā, ko darīt, līdz izlēma, ka republika tomēr nav viņu gaumē. Vajag karali. Atrada revolūcijas un pilsoņu kara laikā nomaitātā karaļa Čārlza dēlu, izsauca uz Londonu un kronēja par Čārlzu II. Šis kopā ar savu komandu, lai iegūtu vairāk atbalstītāju, pasludināja amnestiju visiem, kas juku laikos bija atbalstījuši republikāņus. Pēc nelielām pārdomām to attiecināja arī uz īriem. Tā nu Dublinā tika nozīmēta speciāla komisija, kas tā sauktiem ‘’nevainīgajiem’’ katoļiem – tiem, kas tieši nebija piedalījušies dumpī – atdeva atpakaļ zemi. Rezultātā Čārlzs guva lielāku atbalstu Īrijā no katoļiem, bet protestantu kolonisti ar to nebūt nebija mierā. Ja vieniem zemi atdod, tad kādam tā ir jāatņem. Rakstīja protestanti petīcijas karalim, līdz pēc trīs gadu darbošanās komisija tika likvidēta. Vienīgais, kas mainījās Čārlza II valdīšanas laikā – iestājās kaut kāda normalitāte, nebija vairs tik daudz karu un dumpju. Tautā ienāca zināms prieks un jautrība, jo karalis arī esot bijis jautrs, liels uzdzīvotājs un vismaz 12 ārlaulības bērnu autors.
Pagāja laiks, nomira Čārlzs, viņa vietā nāca brālis Džeimss II, un tā jau bija ķeza. Šis, izrādās, pēc pārliecības bijis Romas katolis. Protestantu Anglijā! Sākumā visi tikai nogaidoši raudzījās, kas nu tagad būs, bet, kad šis mēģināja pagriezt atpakaļ pulksteni un pievērst pavalstniekus Romas katolicismam, oponentu mērs bija pilns. Tie nu veicīgi atrada iespējamus troņa pretendentus – Džeimsa meitu Mēriju un viņas vīru (kurš bija arī viņas brālēns) Viljamu. Abus pārliecinātus protestantus. (Te neliela atkāpe. Viljams, pēc izcelšanās holandietis, vēsturē zināms kā Oranžas (vai Oranžais) Viljams, pēc nelielas vasaļvalstiņas tagadējās Francijas dienvidos, kuras īpašnieks šis bijis; latviskajā tradīcijā saukts Oranžas vai Orānijas Vilhelms.)
Tā teikt, te ir tronis, te ir karaļvalsts, bet jāpaņem ar spēku. Tas nekas, ka jākaro pret tuvu radinieku, tajos laikos tas nebija nekas neparasts. Un tauta atkal bija sprukās, jo sākās Viljamītu kari.
Sevis aizsardzībai Džeimss savāca četrus bataljonus īru katoļu un aiztransportēja uz Angliju (tas vien jau liecina, ka pasaule bija sajukusi prātā). Bet tajā pat laikā, 1688.gadā, Oranžas Viljams izcēlās Anglijas krastā, un pēc nelielām cīņām valdošā koalīcija šo pasludināja par Anglijas karali. Džeimss atkal bija ķezā. Ko nu? Vienīgie zvērinātie Romas katoļi tuvējā apkārtnē, kas varētu palīdzēt, bija īri. Tā nu devās Džeimss uz Īriju un tak pārliecināja šos, ka jāpalīdz. Sasolīja ticības brīvību un vēl visādus citādus labumus. Savāca iespaidīgu armiju. Ieņēma Dublinu un citas mazākas pilsētas. Bet cietais rieksts, visu nelaimju cēlonis Īrijā vienmēr ir Olstera (Ziemeļīrija). Tā šo karu laikā ir epizode, kas arī daudzās īru balādēs apdziedāta. Kāda Džeimsam paklausīga armijas daļa 1688.gada novembrī grasījās ieņemt Deriju (īri konsekventi saka Derija, briti tikpat konsekventi – Londonderija). Pilsētas aizstāvji noslēdza vārtus, un aplenkums turpinājās līdz 1689.gada jūlijam, kad pilsētu atbrīvoja Viljama karaspēks. Kopš tā laika daudzās balādēs dzied par Derijas mūriem (The Walls of Derry).
Pa to laiku, kā jau visos karos, notika lielākas un mazākas kaujas, īri pa to starpu pamanījās paši uz savu galvu klupt virsū protestantu kolonistiem, šos galējot un atņemot zemi. Pats Viljams, pabeidzis vajadzīgos organizatoriskos pasākumus Anglijā, 1690.gadā ieradās Īrijā, un izšķirošais slaktiņš varēja iet vaļā. Boines kauja notika 1690.gada 1.jūlijā (pēc vecā kalendāra stila) Boines upes ielejā pie Droghedas. Viljama pusē 36 tūkstoši, Džeimsa pusē 25 tūkstoši. Džeimss zaudēja un muka, ko nagi nes, līdz attapās Francijā, kur arī nodzīvoja līdz sava mūža beigām. Rezultāti? Džeimsu vēl tagad īri dēvē Seamus an Chaca (Džeimss Kaka). Viljams ne tikai formāli, bet arī reāli kļuva par Viljamu III, Anglijas, Skotijas un Īrijas karali, tātad Anglijas karaļnama liktenis tiešām izšķīrās pie Drohedas Īrijā. Tika pastiprināti likumi, kas katoļiem liedza piedalīties jebkādā sabiedriskā dzīvē, ieņemt jebkādus amatus un oficiāli piekopt savu reliģiju. Visbeidzot, kopš tā laika protestantiskās Olsteras krāsa ir oranža, ne zaļa, un katru gadu 12.jūlijā (tas pēc kalendāra reformas, tāpat kā padomju laikos lielinieku oktobra valsts apvērsuma gadadienu atzīmējām 7.novembrī) Ziemeļīrijā plaši tiek atzīmēta izšķirošās kaujas gadadiena.
Strauji tuvojamies mūsdienām. Kļūst interesanti.
Astoņpadsmitais gadsimts – relatīvs miers un uzplaukums
Šajā straujajā ekskursā cauri gadsimtiem esam ielēkšojuši astoņpadsmitajā. Franču Revolūcijas un Amerikas atbrīvošanās cīņu gadsimtā. Industrializācijas gadsimtā. Tvaika mašīnu, tērauda un tehnoloģisko izgudrojumu gadsimtā. Un, jo tuvāk mūsdienām, jo ciešākas saites starp valstīm. Tādēļ arī viss, kas notika kaut kur pasaulē, tādā vai citādā veidā atbalsojās arī Īrijā.
18.gadsimts Īrijā bija relatīva miera un uzplaukuma gadsimts. Dublinā un Belfāstā radās rūpnīcas, tādēļ sākās iedzīvotāju migrācija no laukiem uz pilsētām, radās jauna šķira – rūpnīcu strādnieki. 1756.gadā Arturs Giness atvēra savu slaveno alus brūvētavu, likdams pamatu daudzmiljonu biznesam un radīdams jaunas darbavietas. Lai alu un citas preces nogādātu attālākās valsts malās, tika uzsākts tiem laikiem grandiozs projekts – izrakt kanālus, kas savienotu Lifiju un Šanonu, ūdensceļš no Dublinas uz Limeriku, ietverot daudzas lielākas iekšzemes pilsētas. Dižais kanāls un Karaliskais kanāls (Grand Canal, Royal Canal) vēl šodien ir kuģojami, par to uzturēšanu rūpējas valsts kultūras un tehnoloģijas mantojuma saglabāšanas struktūra Īrijas Ūdensceļi (Waterways Ireland). Lai izglītotu straujajai attīstībai vajadzīgos vadošos speciālistus, jau 1592.gadā nodibinātā universitātes līmeņa augstākā mācību iestāde Trīsvienības koledža(Trinity College) pieredzēja jaunu uzplaukumu. Regulāri sanāca Īrijas parlaments, tāda vēlēta vietējā pārvaldes struktūra, kas pieņēma vietējas nozīmes likumus un bija daļēji neatkarīga no parlamenta Londonā un Anglijas karaļa. Bet…
- Romas katolim nebūs iegādāties, nēsāt vai turēt mājās nekādus ieročus,
- Romas katolim nebūs iegādāties zirgu, kas vērtāks par 5 sterliņu mārciņām,
- Romas katolim nebūs mācīt savu ticību skolās un izglītot bērnus savas ticības garā.
Ap 1720.gadu iepriekš teiktais tika papildināts ar vēl dažiem likumiem, proti,
- Romas katolim nebūs ieņemt nekādus valsts amatus,
- Romas katolim nebūs kļūt par juristu vai armijas virsnieku,
- Romas katolim nebūs vēlēt parlamentu. Te gan jāpiezīmē, ka 18.gadsimts nebūt nebija demokrātijas laikmets. Balsstiesības bija tikai vīriešiem, un tikai tad, ja viņiem piederēja noteikta lieluma nekustamais īpašums. Bet ar šo likumu pat tiem nedaudzajiem katoļiem (lasi – īriem), kam būtu bijušas tiesības vēlēt, tās tika atņemtas. Gandrīz lieki piebilst, ka arī Trīsvienības koledžā uzņēma tikai protestantus. Un tas zemē, kur uz vienu protestantu tajā laikā bija 3 katoļi. Ož pēc kārtējā īru dumpja…
Iedvesmojušies no Amerikas brīvības cīņām un Francijas revolūcijas, grupa Trīsvienības koledžas absolventu1791.gadā nodibināja biedrību ‘’Apvienotais Īrs’’ (United Irishman) ar diviem tiem laikiem ļoti progresīviem mērķiem – vienādas tiesības visām sabiedrības grupām un neatkarību no Anglijas. Galvenais vadonis šiem bija Teobolds Volfs Tons (Theobold Wolfe Tone), protestants, pēc izglītības un nodarbošanās advokāts. Tradicionāli bija skaidrs, ka bez asins izliešanas neiztiks. Dumpinieki guva plašu atbalstu dažādos sabiedrības slāņos, bet jau sagatavošanās procesā sastapās ar aktīvu varas iestāžu pretdarbību – spiegi nesnauda, valsts nodevība taču. Ik pa laikam kādi no vadoņiem tika arestēti, notiesāti un pakārti. Pats Volfs Tons dažus gadus bija spiests uzturēties Amerikā. Redzēdami, ka ar saviem spēkiem galā netiks, Apvienotie īri vērsās pēc palīdzības pie franču revolucionārās valdības. Tie savukārt, ar savu revolūciju galā tikuši, redzēja iespēju pakaitināt mūžseno ienaidnieku Angliju, tāpēc 1796.gadā sūtīja 15 tūkstošu vīru lielu karaspēku. Bet bija decembris, jūrā vētra… Franči netika krastā un aizzēģelēja mājā. Toties šāda valsts nodevība britus pamatīgi nokaitināja, un represijas turpinājās ar jaunu spēku – tika arestēti visi, kurus turēja kaut mazākajās aizdomās par piederību organizācijai, dedzinātas mājas, spīdzināti un nogalināti atbalstītāji. Redzēdami, ka daudz ilgāk vairs gaidīt nevar, sacelšanās vadoņi nolēma rīkoties. Bruņots dumpis sākās 1798.gada maijā Dublinā, un līdz tā galīgai apspiešanai oktobrī kādi 30 tūkstoši cilvēku tika nogalināti. Pats Tons saņemts gūstā, tiesāts un sodīts ar nāvi. Jā, briti gan šim atļāva tiesā aizstāvības runu teikt. Runas teksts ir saglabājies, literatūrā pieejams un vairākas paaudzes īru brīvības cīnītāju no tā iedvesmojušies.
Britu reakcija bija interesanta. Redzot, ka vietējā pašpārvalde ar saviem uzdevumiem nav tikusi galā, britu valdība atlaida Īrijas parlamentu, pašu parlamenta ēku(kas ir Eiropā vecākā speciāli parlamenta vajadzībām būvētā ēka) pārdeva bankai ar aizliegumu tajā jebkad rīkot tautas sapulces, un noteica tiešo pārvaldi no Londonas. 1800.gadā tika pieņemts Apvienošanas likums (Act of Union), kā rezultātā Īrijas Karaliste kā administratīva vienība beidza pastāvēt. Nu bija viena valsts – Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste (United Kingdom of Great Britain and Ireland). Tika izmainīts Lielbritānijas karogs, tam klāt pieliekot vēl vienu krustu. Tika piešķirtas 32 vietas britu parlamenta Lordu palātā (rezervētas muižniekiem pēc titula). Tika piešķirtas 100 vietas parlamenta apakšpalātā (par tām jācīnās vēlēšanās savā apgabalā). Zem vienas pārvaldes tika apvienotas Anglijas un Īrijas baznīcas (protestantu, protams). Tika atcelti visi muitas ierobežojumi tirdzniecībai starp Angliju un Īriju (tas vienīgais ieguvums). Bet bija zaudēta vienīgā pašnoteikšanās daļiņa, lai ar tikai formāla, kas Īrijai vēl bija atlikusi. Un interesanti, kā britu karaliste vēsturiski pletusies, sākumā Anglijai aprijot Velsu, pēc tam Skotiju, pēc tam Īriju… Bet tas ir pavisam cits stāsts citā vietā.
Par kartupeļiem, lielo badu un masveida emigrāciju
Cilvēku sabiedrībā lielākās ķezas parasti rodas no pārapdzīvotības. Pārapdzīvotība savukārt rodas zemēs, kurās valdošā reliģija pat nepieļauj domu par ģimenes plānošanu.
Vispirms neliela atkāpe no tēmas. Bioloģijā par monofāgu sauc tādu radījumu, kas pārtiek no viena barības objekta. Populācija savukārt ir dzīvnieku sugas daļa, kas apdzīvo kādu noteiktu ģeogrāfisku teritoriju, kas ir norobežota no pārējām šīs sugas apdzīvotām teritorijām. Dabiskajās dzīvnieku populācijās darbojas sarežģīti pašregulācijas mehānismi, tādēļ parasti dzīvnieku skaits ir atbilstošs attiecīgās teritorijas piedāvātajām iespējām – dzīves telpai un barības daudzumam. Ja barības daudzums kādu iemeslu dēļ strauji samazinās, tam seko populācijas skaita samazināšanās – samazinās dzimstība, masveidā iet bojā vājākie īpatņi, palielinās agresija pret sugas brāļiem un māsām.
Diemžēl iepriekš teiktais uz cilvēku sabiedrību vairāk tā kā neattiecas. Tā vien liekas – jo tauta nabadzīgāka un vairāk klausās uz reliģiskajiem līderiem, jo trakāk vairojas. Tas šodien redzams Āfrikā, Indijā un Tuvo Austrumu valstīs. Tas pats 18.un 19.gadsimtā notika Īrijā. Tā 1700.gadā te dzīvoja ap 2 miljoniem, 1800.gadā jau ap 5 miljoniem, un 1841.gadā – 8,1 miljons! (Pašlaik Republiku un Ziemeļīriju kopā ņemot – mazliet virs 6 milj.) Un tas pateicoties katoļu baznīcai un jaunajam kultūraugam kartupelim.
Ir vispārzināms fakts, ka kartupeļus uz Eiropu atveda spāņu jūrasbraucēji ap 1565.gadu. Apmēram gadsimta laikā Eiropa saprata, ka jaunais kultūraugs ir ļoti vērtīgs. Un kā nu ne. Bez lielām pūlēm vismaz 10 tonnas no hektāra tīras pārtikas garantēts. Lēnā garā kļuva par monofāgiem – no viena barības objekta atkarīgiem. Un te nu slēpjas bīstamība…
19.gadsimtā lielākā daļa Īrijas lauksaimniecības zemju piederēja lielajiem zemes īpašniekiem. Audzēja galvenokārt gaļas liellopus, graudus un linus lielos vairumos eksportam uz Angliju. Zemniekiem, kas praktiski visus darbus veica, kā atlīdzība tika iedalīts mazs zemes pleķītis, par kuru vēl rente bija jāmaksā. Netaisnīgi liekas, bet tā bija to laiku realitāte. Pēc to laiku statistikas, 25% rentnieku saimniekoja uz 0,4 līdz 2 hektāriem, 40% uz 2 līdz 6 hektāriem. Un ja tev ģimenē kādas 15 mutes pēc barības brēc, tad vienīgais kultūraugs, ko pietiekamā vairumā tik mazā platībā var izaudzēt, ir kartupelis. Un tad kādā nejaukā 1845.gada dienā atkal no Amerikas (tā vismaz pētnieki spriež) Īrijā ieradās sērga – kartupeļu puve. (Ja kādu interesē, gan literatūrā, gan internetā ir atrodams sērgas bioloģiskais apraksts, pie tā šeit nepakavēšos.)
Un tagad iedomāsimies. Kartupeļu raža ir novākta un sabērta glabāšanai. Ziema nāk virsū. Kartupeļu ir tieši tik, lai kaut kā izvilktu dzīvību līdz nākamajam gadam. Un tu vienu dienu ej un redzi, ka pirmais kartupelis, ko tu grāb, ir sapuvis. Nākošais labs. Atkal kāds sapuvis. Nu vēl nekas, šie jau mēdz pūt, būs vēl reiz jāpārlasa. Nākošajā dienā vai pēc nedēļas, nav svarīgi, sapuvušo jau ir vairāk. Tev jau sāk palikt neomulīgi. Kaimiņš arī stāsta, ka jā, šogad gan tie kartupeļi dikti pūst, kā nu līdz nākošajai ražai iztiks? Vēl pēc kāda laika tu ej un jau redzi, ka lielākā daļa ir sapuvusi. Un tas jau ir izmisums, jo nekā cita, ko ēst, vienkārši NAV!!! NAV. Un kaimiņam ir tieši tāpat. Un blakus pagastā arī. Un pārpagastā arī. Visur, kur skaties, kartupeļi sapūst acu priekšā. Un tā jau ir katastrofa. Jo lielveikalu nav, tie vēl nav izdomāti. Ja arī būtu, tad naudas arī nav. Un visā zemē nav ko ēst, visur dzirdams, ka cilvēki sāk badoties. Vispār jau pārtika būtu, bet tā ir neaizskarama – gaļas lopi un graudi, tie paredzēti eksportam uz Angliju. Paradoksāli laiki bija, skarbi laiki.
Lai nu kā, cilvēki mēģināja ēst visu, kas varētu būt ēdams. Mēģināja doties uz pilsētām cerībā atrast kādu darbu, nopelnīt un kādu pārtiku tirgū nopirkt. Daudzi palika ceļā, tā arī līdz pilsētām nenonākuši. Tie, kam kāda drusku nauda bija, mēģināja nokļūt līdz ostām, lai dotos uz citām zemēm. Kartupeļu sērga pieturējās 6 gadus, tajā laikā miljons cilvēku nomira no bada un slimībām, vairāk kā miljons sakāpa kuģos, lai citās zemēs meklētu labāku dzīvi.
Kad nu dzīves telpa bija drusku attīrījusies, arī kartupeļu puve atkāpās. Īri sāka gatavoties nākošajiem nemieriem, bet arī masveida emigrācija turpinājās. Ja līdz Lielajam badam tiesības apsaimniekot zemes pleķīti tika dalītas vienlīdzīgi starp visiem dēliem (un tā tie pleķīši kļuva mazāki un mazāki), tad pēc tā ar likumu tika noteikts, ka šīs tiesības var mantot tikai viens ģimenes loceklis. Kas citiem atlika? Vai nu doties uz pilsētām, vai emigrēt. Emigrēja pārsvarā jauni cilvēki ar domu jūras otrā pusē sākt jaunu dzīvi un uz salas nekad vairs neatgriezties (Ryanair vēl nelidoja, AerLingus arī ne, ceļš ar kuģi bija ilgs un dārgs). Rezultātā 1911.gada tautas skaitīšanā saskaitīja vairs tikai 4,4 miljonus. Cik tad īru ir pasaulē? Dažādi avoti min dažādus ciparus, lielākais ir 80 miljoni. Un visi atceras, no kurienes nākuši un kādai tautai pieder… Vai latvieši pēc divām, trim paaudzēm atcerēsies?
19.gadsimts – jaunas vēsmas, jaunas cerības
Lai skaidrāk saprastu 19. gadsimta notikumus, drusku jāpaiet atpakaļ – pirms Lielā Bada. Īrija, vismaz ārpus lielajām pilsētām, Dublinas un Belfāstas, bijusi dzīvošanai nejauka vieta. Nabadzīga, pārapdzīvota. Parasti trūkumā esoši cilvēki meklē vainīgo savām likstām, bieži vien pievēršoties vardarbībai un noziegumiem. Īri ar savu temperamentu vispār visos laikos ir bijuši nadzīgi uz visādām nekārtībām un nemieriem. Tā 18. un 19. gadsimtā kā sēnes pēc lietus saradušās visādas slepenās biedrības – tādas vietējās nemiernieku grupiņas, kas nodarbojās ar ‘’netaisnīgo’’ zemes īpašnieku terorizēšanu. Lai ieviestu kaut zināmu kārtību, 1830.gadā briti nodibināja valstī pirmo policijas spēku Royal Irish Constabulary. Tagad vismaz bija drošāk dzīvot un ceļot, nebaidoties, ka no katra krūma varētu izlēkt razbainieku banda un atņemt dzīvību vai vismaz materiālās vērtības.
Vēl viens būtisks jaunievedums 1838.gadā bija britu Nabagu likuma (Poor Law Act) ieviešana Īrijā. Tam īpaša nozīme bija Lielā Bada laikā. Likuma ietvaros visā zemē izveidoja 130 nabagu mājas. Atšķirībā no mums pierastā nabagmājas jēdziena kā pajumtes veciem vai invalīdiem, te tā bija iespēja nenomirt badā darbaspējīgiem cilvēkiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nonākuši galējā trūkumā. Par bļodiņu zupas rītā un vakarā un pajumti (vīrieši vienā telpā, sievietes – citā) tiem nu bija smagi jāstrādā, parasti pie infrastruktūras – ceļu, dzelzceļu un kanālu – būves. Tādēļ arī nosaukums angļu valodā Workhouse – darba nams. Lieki piebilst, ka tas bija pēdējais salmiņš, pie kura ķērās slīcējs, kad visi citi salmiņi jau bija nogrimuši…
Katrs pēc savas sapratnes un izglītības pakāpes, bet tajā laikā tautas vadoņi visas ķezas saskatīja četros līmeņos. Pats zemākais – pie visa vainīgi netaisnīgie zemes īpašnieki, kuri paši nemaz uz savas zemes nedzīvo, savu laiku pavada Anglijā un visas lietas atstāj pārraugu pārziņā. Otri uzskatīja, ka pie visa ir vainīga netaisnīgā vēlēšanu sistēma – īri (katoļi, 80% zemes iedzīvotāju) nevar tikt ievēlēti britu parlamentā. Trešie visu vainu redzēja Īrijas pašnoteikšanās trūkumā – atceliet 1800.gada apvienošanas likumu, ļaujiet mums atkal sasaukt pašiem savu parlamentu, un tad tik mēs dzīvosim… Visbeidzot, atkal bija dzirdamas balsis par pilnīgu atdalīšanos, britu padzīšanu un savas valsts dibināšanu.
Gandrīz katrā lielākā Īrijas pilsētā galvenā iela ir O’Konela (O’Connell) iela. Kas tad šis par tik ievērojamu vīru bijis? Deiniels O’Konels (Daniel O’Connell, īru transkripcijā Dónal Ó Conaill) cēlies no bagātas īru katoļu dzimtas pašos dienvidrietumos, Co Kerry. Pateicoties ‘’caurumiem’’ likumos un sava bagātā tēvoča atbalstam, kļuva par panākumiem bagātu juristu. (Īru katoļiem tajā laikā nebija atļauts kļūt par juristiem, bet likumu jau var apiet ar līkumu.) Sapelnījis pietiekami naudas (3.500 mārciņu ienākums gadā tajos laikos bija milzu nauda), pievērsās politikai. 1823.gadā nodibinājis Katoļu Asociāciju (Catholic Association), šis ķērās pie pirmā uzdevuma – panākt, lai katoļi arī varētu tikt ievēlēti britu parlamenta apakšpalātā. Drusku smieklīgi jau bija. Zemē ap 8 miljoniem iedzīvotāju, katoļi no tiem 80%. Vēlēšanu tiesības kādiem 230 tūkstošiem (vēlēšanu tiesības bija tikai tiem, kuru nekustamā īpašuma vērtība pārsniedza noteiktu skaitli), pārstāvja parlamentā – neviena. Toties 20% protestantu (lasi – okupanti) bija pārstāvēti gan ar 32 lordu vietām Augšpalātā, gan 100 deputātu vietām Apakšnamā. Drusku netaisnīgi, vai ne? Tad nu atrotīja piedurknes O’Konels, balotējās, veica priekšvēlēšanu kampaņu un … tika ievēlēts. Britu valdība nu bija sprukās. No vienas puses – katolim no Īrijas nebūs tikt ievēlētam Vestminsteras parlamentā, tā noteikts likumā. No otras puses – tautas balss ir Dieva balss, labāk īrus lieki nekaitināt. Britu valdība premjerministra hercoga Velingtona (The Duke of Wellington – tas pats, kam par godu angliski gumijas zābakus sauc Wellington boots) vadībā atrada kompromisu. 1829.gadā pieņēma likumu, kas atļāva katoļiem no Īrijas tikt ievēlētiem parlamentā. Bet par to bija smagi jāmaksā. Aizliedza Katoļu asociāciju. Pacēla vēlēšanu tiesību mantisko cenzu, kā rezultātā vairs tikai knapi 14 tūkstošiem īru palika balsstiesības. Bet tuvākais mērķis bija sasniegts…
Gadus desmit padarbojies britu parlamentā un sapratis, ka tādā veidā nekas reāli nav panākams, Deiniels O’Konels ķērās pie sava tālākā mērķa īstenošanas. Anulēsim 1800.gada Apvienošanas Likumu (Act of Union), vēlēsim savu vietējo parlamentu, un tad tik mēs dzīvosim… Nodibināja O’Konels Atcelšanas apvienību (Repeal Association) 1840.gadā. Dažu gadu laikā panāca milzīgu popularitāti un vispārēju tautas atbalstu. Kā orators pulcējis nepieredzēti lielus pūļus klausītāju. Lielākais bijis Taras kalnā 1843.gada augustā – ap 1 miljonu. Interesanti, kā bez akustiskajām iekārtām viss tas pūlis oratoru varēja sadzirdēt?.. Šīs sapulces vēsturē zināmas kā milzu sapulces – Monster meetings. Bet, pateicoties apvienības disciplīnas, miermīlības un likumpaklausības ievirzei, nenotika nekādas nekārtības. Tāpēc arī, kad britu valdība nākošo milzu sapulci aizliedza, apvienība pakļāvās. Vadonis bija kļuvis vecs un noguris, kustība lēnām izplēnēja.
Uznāca un pagāja kartupeļu Lielais Bads. Radās jaunas organizācijas, kas gan miera ceļā, gan ar spēku centās panākt tos pašus vecos mērķus – taisnīgu zemes apsaimniekošanu, vietējo parlamentu Dublinā, pašnoteikšanos britu sadraudzības ietvaros vai pat pilnīgu patstāvību. 1848.gadā pirmo reizi tika lietots Īrijas triju krāsu karogs, kur zaļā krāsa simbolizē katolisko Īriju, oranžā – protestantu Olsteru, bet baltā – mieru starp abām. Briti Īrijā būvēja dzelzceļus, lai arī to laiku ekonomisti prognozēja vāju dzelzceļu biznesa attīstību. Cik ļoti viņi kļūdījās… Pirmo dzelzceļu uzbūvēja 1834.gadā no Dublinas uz Kingstaunas ostu (tagad tā ir Dublinas piepilsēta Danlīrī, Dún Laoghaire), tam 1936.gadā sekoja 36 jūdžu (58 km) garais Belfāstas – Armā dzelzceļš. 1848.gadā, tātad 14 gadus vēlāk, sliežu ceļi stiepās jau 360 jūdžu (576 km) garumā, savukārt 1920.gadā to kopgarums sasniedza 3.750 jūdzes (6.000 km). Tuvojās 20.gadsimts un līdz ar to – cerības uz neatkarīgu Īriju.
19. un 20. gadsimtu mija – protestanti un katoļi
Visu laiku esmu runājis par īriem, katoļiem, britu okupācijas varas apspiestajiem pamatiedzīvotājiem, kas ap gadsimtu miju sastādīja apmēram 80 procentus salas iedzīvotāju. Procenti ir tikai statistikas dati. Dažādi avoti min atšķirīgu salas iedzīvotāju kopskaitu ap gadsimtu miju – tie ir 4 līdz 5 miljoni. Atlikušie 20 procenti tātad ir no 800 tūkstoši līdz varbūt pat vienam miljonam cilvēku. Un tie nav tikai statistikas dati. Tie ir dzīvi cilvēki ar savām vajadzībām un vēlmēm, priekiem un bēdām, bailēm un cerībām. Savu nepieciešamību būt paēdušiem un pajumtē, mīlēt un būt mīlētiem. Labi, teiksiet – bet tie taču ļaunie okupanti vai viņu pēcteči. Pareizi, bet ne gluži tā. Tiem skotu zemniekiem, kas, sava karaļa mudināti, 17.gadsimtā ieceļoja Īrijā labākas dzīves meklējumos, gar politiku nebija ne daļas, ne izpratnes. Viņi, tāpat kā visi cilvēki, vienkārši vēlējās būt laimīgi. Tikai gadījās, ka šie ieradās zemē, kas jau kādam bija piederējusi, un arī Dievu pielūdza drusku citādā manierē.
Jau kopš kolonizācijas pirmsākumiem, 17.gadimta sākuma, lielākā protestantu koncentrācija bija Olsteras sešās grāfistēs, tagadējās Ziemeļīrijas teritorijā (sarunvalodā Ziemeļīriju bieži tā arī sauc six counties). 19. un 20.gadsimtu mijā Belfāsta bijusi viena no progresīvākajām un bagātākajām britu impērijas pilsētām. Dokos pēc tā laika modernākajām tehnoloģijām tika būvēti kuģi. (Starp citu, arī ‘’Titāniks’’.) Darbnīcās – tvaika lokomotīves un dzelzceļa vagoni. Kad amerikāņu pilsoņu kara dēļ strauji samazinājās kokvilnas piegādes Eiropai, Olsterā nepieredzētos apmēros attīstījās linu audzēšana, bet Belfāstā un apkārtējās pilsētās – linu pārstrāde. Tā rakstos ir minēts fakts, ka 1894.gadā saražots tik daudz linu šķiedras, ka, tēlaini izsakoties, to varēts aptīt Zemeslodei 25 tūkstošus reižu (Zemes apkārtmērs pa ekvatoru ir ap 40 tūkst. km). No rūpnīcām saražotās preces pa dzelzceļu veda uz ostām, un no turienes ar kuģiem – pa visu plašo britu impēriju. Viena valsts bez kādām robežām un muitas tarifiem, kā tagad Eiropas savienība. Rūpnieki un tirgotāji kļuva bagāti, un arī vienkāršie strādnieki pēc to laiku standartiem nedzīvoja slikti.
Ne velti Olsteras iedzīvotāji ar bažām raudzījās dienvidu virzienā. Kaut kādi neprāši atkal un atkal runā par pašpārvaldi, par savu parlamentu Dublinā. Un, kas vēl trakāk, par pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas. Par atšķelšanos no Impērijas. Kas nu tagad būs? Nospraudīs robežu? Radīsies robežsargi un muitnieki? Noteiks muitas tarifus un tirdzniecības kvotas? Skaidrs, ka neviens negribēja zaudēt tās privilēģijas, ko rūpniekiem un tirgotājiem radīja piederība pie pasaulē bagātākās impērijas. Zināma nozīme, protams, bija arī uzticībai ‘’savai’’ baznīcai un ‘’savai’’ karalienei.
Kā atbilde uz īru centieniem pēc brīvības Olsterā radās jaunas lojālistu (tie, kas lojāli britu tronim) un unionistu (tie, kas atbalsta vienību ar britu impēriju) organizācijas un nostiprinājās vecās. Vispirms jau Oranžais (vai Oranžistu) ordenis, 1795.gadā dibināta daudzpakāpju brālība, gādāja par reliģiskās identitātes uzturēšanu un kopšanu. Kā zināms, ieceļotāji, atšķirībā no pamatiedzīvotājiem, pieder protestantu baznīcām – anglikāņu un presbiterāņu. Tika dibinātas dažādas vietēja un provinces mēroga aizsardzības apvienības (Ulster Defence Association, Central Protestant Defence Association, Ulster Loyalist Anti – Repeal Association). Lai cik krāšņi būtu nosaukumi, mērķis visām šīm grupām bija tikai viens – nepieļaut jelkādu Īrijas patstāvību. Vienas šādas grupas dibināšanas sapulcē tika teikti slavenie vārdi ‘’Olstera cīnīsies, un Olsterai būs taisnība’’ (Ulster will fight and Ulster will be right).
Pienāca 1912.gads, kad, pateicoties Īrijas deputātu aktīvai un pārdomātai kampaņai, britu parlaments pieņēma likumu par pašpārvaldes parlamenta apakšpalātas dibināšanu Dublinā (Home Rule Act). Tam pretojoties, Belfāstā pulcējās ap 400 tūkstošiem unionistu. Tie parakstīja dokumentu, kurā starp visu citu bija teikts, ka ‘’mēs lietosim visus iespējamos līdzekļus, lai apkarotu zināmo sazvērestību, kuras mērķis ir Dublinā radīt tā saucamo vietējo parlamentu’’. Tam sekoja konkrēta rīcība – 1913.gadā nodibināja Olsteras Brīvprātīgos (Ulster Volunteer Force), 100 tūkstošu vīru armiju, kuru rīcībā jau dibināšanas brīdī bija ap 20 tūkstošiem šauteņu. Gatavojās cīnīties ne pa jokam…
Likumam par pašpārvaldi vajadzēja stāties spēkā 1914.gada rudenī. Bet vasarā sākās Pirmais Pasaules karš, valstīm nu bija svarīgākas lietas, ar ko nodarboties. Likumu atlika uz nenoteiktu laiku, bet neatrisinātie jautājumi starp Ziemeļiem un Dienvidiem palika. Neatrisināts palika arī jautājums par to, kā tad Īrijai būs dzīvot tālāk.
Pirmais Pasaules karš gan atlika parlamenta atvēršanu Dublinā un tam sekojošu iespējamu slaktiņu, bet vēstures gaitu nevar apturēt. Tajā laikā tagadējās Republikas teritorijā pastāvēja pulks politisku spēku ar vienu mērķi – brīvu Īriju, bet ar mazliet atšķirīgiem uzskatiem, kā šo mērķi sasniegt.
Īru Parlamenta Partija (Irish Parliamentary Party) bija oficiālie tautas ievēlētie pārstāvji britu parlamentā. Reālpolitiķi, kas gatavi iet uz kompromisiem, lai tikai sasniegtu mērķi.
Sinn Fein (tulkojumā – mēs vieni paši) iestājās par pilnīgu neatkarību no britiem un Republikas nodibināšanu visā salas teritorijā. Sākumā atbalstīja tikai miermīlīgas cīņas metodes.
Īru Republikāņu Brālība (Irish Republican Brotherhood – IRB) – sākotnēji slepena dumpinieku organizācija, kas bruņota spēka lietošanu uzskatīja par pareizo ceļu mērķa sasniegšanai.
Īru Brīvprātīgo (The Irish Volunteers) korpusa dibināšana 1913.gadā bija tieša atbilde Olsteras Brīvprātīgo dibināšanai Belfāstā. Ir ziņas ka 1914.gada vasarā to rindās bija jau 180 tūkstoši vīru.
Īru Pilsoņu Armija (The Irish Citizen Army) bija jocīgs veidojums ar mērķi nodibināt sociālistisku valsti. Tiesa gan, šie saprata, ka sociālistiska revolūcija iespējama tikai pēc atbrīvošanās no britu kundzības.
Visas šīs grupas, Amerikā dzīvojošo emigrantu finansētas, bija pietiekams spēks, lai radītu jūkli jau tā nestabilajā politiskajā klimatā un galvassāpes valdībai Anglijā.
Pamatojoties uz veco tēzi, ka britu nelaime ir īru iespēja, drīz pēc kara sākuma Republikāņu Brālība sāka gatavot bruņotu sacelšanos. Dabūja savā pusē gan Brīvprātīgos, gan Pilsoņu armiju. Dabūja finanses no Amerikas īriem un politisku atbalstu līdz ar solījumu piegādāt ieročus no Vācijas. Tiesa gan, vācu sūtīto kuģi ar ieroču kravu pārtvēra britu krasta apsardze, un komanda pieņēma lēmumu kuģi nogremdēt, nevis padoties. Lai gan ar mazāk ieročiem, kā plānots, 1916.gada 24.aprīlī, Lieldienu pirmdienā, pasākums varēja sākties, vēsturē pazīstams kā Lieldienu sacelšanās (Easter Rising). Četras kaujas grupas ieņēma stratēģiski svarīgas pieejas Dublinas centram, piektā, galvenā, ieņēma Galvenā pasta ēku (General Post Office, GPO – tā ir ēka ar kolonnām Dublinas centrā pie ‘’Spices’’). Viens no sacelšanās vadoņiem, jurists un skolotājs Patriks Pierss (Pádraig Pearse, īru Pádraig Anraí Mac Piarais), nelielam apmulsušu klausītāju pūlītim nolasīja Neatkarības deklarāciju. Tajā pirmo reizi vēsturē tika pasludināta brīva un suverēna Īrijas Republika, ar vienlīdzīgām tiesībām visiem tās dēliem un meitām neatkarīgi no reliģiskās un sociālās piederības.
Britu reakcija bija strauja un nežēlīga. Bruņotās kaujās nemiernieki tika pārspēti, Dublinas centrālā daļa nopostīta, nemiernieku vadoņi arestēti. 14 tika sodīti ar nāvi, tajā skaitā visi septiņi, kas parakstīja Neatkarības deklarāciju. Vienīgais, kas no vadoņiem palika dzīvs, bija Eimens de Valera (Éamon de Valera), daļēji tādēļ, ka pēc aresta nonāca citā cietumā kā pārējie, daļēji tādēļ, ka bija ASV pilsonis. Līdz pat 1973.gadam E. de Valera bija viens no ievērojamākajiem Īrijas politiķiem, kalpodams gan par premjerministru, gan par Valsts prezidentu.
Nevienam īsti nebija skaidrs, kādi politiskie spēki stāvējuši aiz Lieldienu nemieriem, tādēļ tie tika piedēvēti partijai Sinn Fein. Dažs labs no partijas vadoņiem gan tādēļ arī nonāca cietumā, bet partija tautā guva jaunu popularitāti. 1918.gadā beidzās Pirmais pasaules karš, un vispārējās vēlēšanās Sinn Fein ieguva 73 no 105 parlamenta deputātu vietām. Nepārprotama uzvara, bet partija nolēma iet tālāk. Paziņojuši, ka neatzīst un boikotē britu parlamentu Vestminsterā, šie vienpusēji izveidoja Dáil Éireann, (tulkojumā – Īrijas sapulce), vietējo parlamentu. Jau pirmajā sēdē 1919.gada 21.janvārī pieņēma īsu pagaidu konstitūciju, neatkarības deklarāciju, vēstījumu pasaules brīvajām tautām un demokrātijas programmu. Būtībā Sinn Fein atdzīvināja 1916.gada neatkarības deklarāciju par Īriju kā republiku, no Lielbritānijas pilnīgi neatkarīgu valsti visā salas teritorijā. Par drošības garantu tika noteikta Īru Repulikāņu armija (Irish Republican Army – IRA), uz jau esošo militāro grupu pamata veidota struktūra. Britiem, protams, šāda situācija bija galīgi nepieņemama, kaut vai kā slikts piemērs pārējām kolonijām. Iegansts sākt militāras aktivitātes arī nebija ilgi jāgaida, gadījās, ka IRA kaujinieki nogalināja divus britu policistus, un kārtējā cilvēku apkaušana uz Īrijas zemes varēja sākties. Vēsture to pazīst kā īru neatkarības karu (Irish War of Independence) no 1919.gada janvāra līdz 1921.gada jūlijam. Partizānu karu ar terorisma elementiem, kurā nevienai pusei nebija cerību uzvarēt. Karu, kurā tika nogalināts ap 1400 cilvēku, no tiem britu pusē ap 620, IRA pusē ap 550 un vēl vairāk kā 200 civiliedzīvotāju.
Karu, kas apdziedāts neskaitāmās īru dumpinieku dziesmās (Irish Rebel songs), aprakstīts romānos (piemēram, Roddy Doyle ‘’The Star Called Henry’’, Leon Uris ‘’The Trinity’’), rādīts filmās (Holivudas grāvējā Michael Collins gan ir daudz vēsturisku neprecizitāšu).
Rezultāti? Sagrautas pilsētas, sakropļoti cilvēki, bet beidzot iegūta ilgi gaidītā brīvība. Tiesa gan, pagaidām ne pilnīga brīvība. Sapratuši, ka šādā karā neviena puse nevar uzvarēt, briti 1921.gada jūlijā piedāvāja pamieru un aicināja īru vadoņus uz miera sarunām. Delegācija Maikla Kolinsa (Michael Collins) vadībā panāca kompromisu. Saskaņā ar 1921.gada 6.decembrī parakstīto nolīgumu, tika izveidota Īrijas brīvvalsts (Irish Free State) – Britu Sadraudzības locekle ar domīnijas statusu. Lai neizceltos vēl viens slaktiņš, šoreiz starp republikāņiem un unionistiem, Ziemeļīrijas 6 grāfistes atstāja tiešā britu pakļautībā, kādā tās ir vēl tagad.
Slaktiņš tomēr izcēlās. Starp pašiem republikāņiem. 1922.gada sākumā, kad Īrijas jaunajā parlamentā līgumu vajadzēja apstiprināt, izcēlās asas debates. Kolinsa vadītā frakcija apgalvoja, ka kompromiss pašlaik ir vienīgais iespējamais risinājums. De Valeras mazākums, ieķērušies stenderēs, apvainoja pretiniekus nodevībā. Šie nodevuši 1916.gada ideālus, pieļāvušu valsts sadalīšanu, apmierinājušies ar mazumiņu – domīniju, tā vietā, lai cīnītos par pilnīgu neatkarību visā salas teritorijā. 7.janvāra balsojumā par balsoja 64, pret – 57. Mazākums devās prom, un pulcēja ap sevi militāru spēku. Ar Amerikas īru finansiālu atbalstu, protams. 1922.gada jūnija beigās sākās lielākais stulbums Īrijas valsts vēsturē – pilsoņu karš (Irish Civil War). Līdz tā beigām 1923.gada aprīlī kaujās nogalināja ap astoņiem simtiem brīvvalsts pusē un vairāk kā piecus tūkstošus – opozicionāru pusē. Kādus 12 tūkstošus opozicionāru arestēja, to tiem 77 sodīja ar nāvi. Beigās opozīcija neko nepanāca. Īrija palika Britu Sadraudzības locekle ar domīnijas statusu (pilnīga neatkarība tika panākta tikai 1948.gadā). Galvenais nolīguma pretinieks de Valera vēlāk pieņēma realitāti, nodibināja jaunu republikāņu partiju Fianna Fáil (likteņa kareivji) un kļuva par noteicošo figūru valsts politikā uz ilgiem gadiem. Zeme tika sadalīta, Ziemeļīrijas sešas grāfistes atstājot kā Apvienotās Karalistes daļu, kas gan vēlāk radīja jaunas problēmas..
Īru Parlamenta Partija (Irish Parliamentary Party) bija oficiālie tautas ievēlētie pārstāvji britu parlamentā. Reālpolitiķi, kas gatavi iet uz kompromisiem, lai tikai sasniegtu mērķi.
Sinn Fein (tulkojumā – mēs vieni paši) iestājās par pilnīgu neatkarību no britiem un Republikas nodibināšanu visā salas teritorijā. Sākumā atbalstīja tikai miermīlīgas cīņas metodes.
Īru Republikāņu Brālība (Irish Republican Brotherhood – IRB) – sākotnēji slepena dumpinieku organizācija, kas bruņota spēka lietošanu uzskatīja par pareizo ceļu mērķa sasniegšanai.
Īru Brīvprātīgo (The Irish Volunteers) korpusa dibināšana 1913.gadā bija tieša atbilde Olsteras Brīvprātīgo dibināšanai Belfāstā. Ir ziņas ka 1914.gada vasarā to rindās bija jau 180 tūkstoši vīru.
Īru Pilsoņu Armija (The Irish Citizen Army) bija jocīgs veidojums ar mērķi nodibināt sociālistisku valsti. Tiesa gan, šie saprata, ka sociālistiska revolūcija iespējama tikai pēc atbrīvošanās no britu kundzības.
Visas šīs grupas, Amerikā dzīvojošo emigrantu finansētas, bija pietiekams spēks, lai radītu jūkli jau tā nestabilajā politiskajā klimatā un galvassāpes valdībai Anglijā.
Pamatojoties uz veco tēzi, ka britu nelaime ir īru iespēja, drīz pēc kara sākuma Republikāņu Brālība sāka gatavot bruņotu sacelšanos. Dabūja savā pusē gan Brīvprātīgos, gan Pilsoņu armiju. Dabūja finanses no Amerikas īriem un politisku atbalstu līdz ar solījumu piegādāt ieročus no Vācijas. Tiesa gan, vācu sūtīto kuģi ar ieroču kravu pārtvēra britu krasta apsardze, un komanda pieņēma lēmumu kuģi nogremdēt, nevis padoties. Lai gan ar mazāk ieročiem, kā plānots, 1916.gada 24.aprīlī, Lieldienu pirmdienā, pasākums varēja sākties, vēsturē pazīstams kā Lieldienu sacelšanās (Easter Rising). Četras kaujas grupas ieņēma stratēģiski svarīgas pieejas Dublinas centram, piektā, galvenā, ieņēma Galvenā pasta ēku (General Post Office, GPO – tā ir ēka ar kolonnām Dublinas centrā pie ‘’Spices’’). Viens no sacelšanās vadoņiem, jurists un skolotājs Patriks Pierss (Pádraig Pearse, īru Pádraig Anraí Mac Piarais), nelielam apmulsušu klausītāju pūlītim nolasīja Neatkarības deklarāciju. Tajā pirmo reizi vēsturē tika pasludināta brīva un suverēna Īrijas Republika, ar vienlīdzīgām tiesībām visiem tās dēliem un meitām neatkarīgi no reliģiskās un sociālās piederības.
Britu reakcija bija strauja un nežēlīga. Bruņotās kaujās nemiernieki tika pārspēti, Dublinas centrālā daļa nopostīta, nemiernieku vadoņi arestēti. 14 tika sodīti ar nāvi, tajā skaitā visi septiņi, kas parakstīja Neatkarības deklarāciju. Vienīgais, kas no vadoņiem palika dzīvs, bija Eimens de Valera (Éamon de Valera), daļēji tādēļ, ka pēc aresta nonāca citā cietumā kā pārējie, daļēji tādēļ, ka bija ASV pilsonis. Līdz pat 1973.gadam E. de Valera bija viens no ievērojamākajiem Īrijas politiķiem, kalpodams gan par premjerministru, gan par Valsts prezidentu.
Nevienam īsti nebija skaidrs, kādi politiskie spēki stāvējuši aiz Lieldienu nemieriem, tādēļ tie tika piedēvēti partijai Sinn Fein. Dažs labs no partijas vadoņiem gan tādēļ arī nonāca cietumā, bet partija tautā guva jaunu popularitāti. 1918.gadā beidzās Pirmais pasaules karš, un vispārējās vēlēšanās Sinn Fein ieguva 73 no 105 parlamenta deputātu vietām. Nepārprotama uzvara, bet partija nolēma iet tālāk. Paziņojuši, ka neatzīst un boikotē britu parlamentu Vestminsterā, šie vienpusēji izveidoja Dáil Éireann, (tulkojumā – Īrijas sapulce), vietējo parlamentu. Jau pirmajā sēdē 1919.gada 21.janvārī pieņēma īsu pagaidu konstitūciju, neatkarības deklarāciju, vēstījumu pasaules brīvajām tautām un demokrātijas programmu. Būtībā Sinn Fein atdzīvināja 1916.gada neatkarības deklarāciju par Īriju kā republiku, no Lielbritānijas pilnīgi neatkarīgu valsti visā salas teritorijā. Par drošības garantu tika noteikta Īru Repulikāņu armija (Irish Republican Army – IRA), uz jau esošo militāro grupu pamata veidota struktūra. Britiem, protams, šāda situācija bija galīgi nepieņemama, kaut vai kā slikts piemērs pārējām kolonijām. Iegansts sākt militāras aktivitātes arī nebija ilgi jāgaida, gadījās, ka IRA kaujinieki nogalināja divus britu policistus, un kārtējā cilvēku apkaušana uz Īrijas zemes varēja sākties. Vēsture to pazīst kā īru neatkarības karu (Irish War of Independence) no 1919.gada janvāra līdz 1921.gada jūlijam. Partizānu karu ar terorisma elementiem, kurā nevienai pusei nebija cerību uzvarēt. Karu, kurā tika nogalināts ap 1400 cilvēku, no tiem britu pusē ap 620, IRA pusē ap 550 un vēl vairāk kā 200 civiliedzīvotāju.
Karu, kas apdziedāts neskaitāmās īru dumpinieku dziesmās (Irish Rebel songs), aprakstīts romānos (piemēram, Roddy Doyle ‘’The Star Called Henry’’, Leon Uris ‘’The Trinity’’), rādīts filmās (Holivudas grāvējā Michael Collins gan ir daudz vēsturisku neprecizitāšu).
Rezultāti? Sagrautas pilsētas, sakropļoti cilvēki, bet beidzot iegūta ilgi gaidītā brīvība. Tiesa gan, pagaidām ne pilnīga brīvība. Sapratuši, ka šādā karā neviena puse nevar uzvarēt, briti 1921.gada jūlijā piedāvāja pamieru un aicināja īru vadoņus uz miera sarunām. Delegācija Maikla Kolinsa (Michael Collins) vadībā panāca kompromisu. Saskaņā ar 1921.gada 6.decembrī parakstīto nolīgumu, tika izveidota Īrijas brīvvalsts (Irish Free State) – Britu Sadraudzības locekle ar domīnijas statusu. Lai neizceltos vēl viens slaktiņš, šoreiz starp republikāņiem un unionistiem, Ziemeļīrijas 6 grāfistes atstāja tiešā britu pakļautībā, kādā tās ir vēl tagad.
ALVILS REINBERGS
Raksts publicēts sadarbībā ar Latviesi.org
romhányi gáborné 12.12.2009 14:26
Sziasztok!Nemrég költöztünk Írországba,minden jó jól érezzük magunkat,de van egy óriási problémám.Otthon a HITHYÜLEKEZÉTÉBE JÁRTUNK,EZ KARIZMATIKUS GYÜLEKEZET,ÉS NAGYON HIÁNYZIK .aRRA KÉRLEK TITEKET HA MÓDOTOKBAN ÁLL SEGÍTSETEK GYÜLIT TALÁLNI NEKÜNK.A címünk:CO DONEGAL BALLYSHANNON EGY KICSIT UTAZNI KELL AZ NEM PROBLÉMA.eLŐRE KÖSZÖNÖM SEGÍTSÉGETEKET.TISZTELETTEL:romhányi gáborné .
online 30.12.2009 0:36
iemacijusies daudz
Jayne 13.03.2010 8:06
Love your blog had to translate in to english.