Jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, kāpēc mūsu bērni reizēm ir agresīvi? Gan mājās kaitina jaunāko māsu vai brāli, gan pagalmā ar kādu sakaujas. Bet bērnu agresijas cēlonis ir mūsos, vecākos. Mēs reti slēpjam savas emocijas. Mēs kritizējam viņus par mazāko pārkāpumu, dažreiz pat kliedzam.

Dažbrīd tieši uz bērniem izgāžam visas negatīvās emocijas un pat mēdzam viņus fiziski ietekmēt, bet pēc tam paši mokāmies ar sirdsapziņas pārmetumiem, saprotot savu kļūdu. Un cik bieži bērns no mums dzird vārdus “nē”, “nedrīkst”?! Mēs taču reizēm aizliedzam viņiem kaut ko tikai mūsu miera labad, nevis tāpēc, ka tas ir bīstami bērnam vai apkārtējiem. Ļoti daudzas bērna emocijas mēs apslāpējam. Un ir dabiski, ka mazulis dusmojas un nervozē. Protams, mums ir arī savi uzvedības skaidrojumi (darbs, mājas, problēmas u.c.), bet, liekot roku uz sirds, mēs paši esam vainīgi pie tā, ka mūsu bērni “uzbrūk apkārtējiem”.

Bērna audzināšana ir kā juveliera darbs. Bērns ir kā sūklis, uzsūc visu apkārtējo, bet pēc tam visu, kas sakrājies izgrūž uz āru. Viņi mācās no mums, pieaugušajiem.

Bērns attīstās, un organismā notiek procesi, kuri ietekmē uzvedību, īpaši pusaudžu periodā. Bet bērnu agresija jānovērš jau sākuma stadijā, jo pēc tam būs smagāk.

Lai nomierinātu agresīvu bērnu, jābūt uzmanīgam pret viņu un jānoskaidro, kas viņu uztrauc. Mazuli pietiek pabarot, padzirdīt vai nolikt gulēt, un viņš atkal būs apmierināts un mierīgs. Dažreiz dusmu lēkme sākas tad, ja bērnam atņem kādu interesantu priekšmetu, kaut arī tas ir izdarīts tādēļ, lai novērstu draudus viņa drošībai vai veselībai. Bērna uzmanību var pievērst kādai citai nodarbei, paspēlēties ar viņu vai koncentrēt viņa uzmanību uz citu interesantu priekšmetu.

Pēc pieciem gadiem  vairumā gadījumu spēlēšanās vairs nepalīdz. Šajā gadījumā palīdz tikai sarunas ar bērnu, un tikai “aci pret aci”, lai viņš nejustos pazemots. Saskarsme ar bērnu tiek veidota uz uzticības pamata -  lūk, ko nepieciešams panākt!

Neaizskarot bērna personību, jānorāda uz viņa kļūdām un, ja nepieciešams, pārliecināt viņu atvainoties tam, ko viņš aizvainojis. Var izskaidrot viņam, ka emocijas un dusmas var un vajag vadīt. Protams, kāds sacīs: «Teorētiski viss ir iespējams, bet dzīvē viss citādi». Jā, protams, bet, ja jūsu bērns jums uzticas un jūs bieži tērzējat ar viņu par dzīvi, rezultātus ir iespējams panākt. Piedāvājiet viņam dažas metodes spriedzes mazināšanai. Piemēram, dusmu uzplūdā dziļi ieelpot un novērst dusmas uz ko citu vai iztēloties pretinieku smieklīgā situācijā. Piesakiet bērnu sporta nodarbībām, lai viņš tur patērē savu enerģiju un audzina sevī gribasspēku. Vai arī mākslas pulciņā (zīmēšana, veidošana, podniecība, dejas). Ciešs kontakts ar skaistumu un mākslu padarīs viņu jutīgāku un saprotošāku.

Vissmagāk ir cīnīties ar pusaudžu agresiju. Īpaši tad, ja šī agresija ir saistīta ar ģimenes apstākļiem. Ja ģimenē trūkst mīlestības un savstarpējas saprašanās, bērns savu neapmierinātību iznes uz ielas. Reizēm agresīvas uzvedības cēlonis ir pārlieka stingrība pret bērnu. Bērns var kļūt cietsirdīgs attiecībā pret vecākiem tādēļ, ka no viņa pieprasa vairāk nekā viņš spēj. Un ja dusmu lēkmes neizpaudīsies mājās, tad viņš izlādēs agresiju pret vienaudžiem.

Pārlieku maiga audzināšana, lutināšana, visatļautība arī bērnā rada agresiju. Viņš pierod pie tā, ka visas viņa vēlmes tiek izpildītas un, nonākot citā situācijā, protams, jūt diskomfortu un var sākt dusmoties. Secinājums viens: bērnu nedrīkst pārāk lutināt!

Nevar nerunāt arī par televīziju, kas ir pārpildīta ar vardarbības un slepkavības ainām. Un vecāki ne vienmēr var kontrolēt visas TV pārraides un filmas, kuras bērns skatās. Bet datorspēles? Nogalināt dzīvniekus un ļaudis, iet pāri līķiem, lai sasniegtu mērķi! Bērns virtuālo realitāti pārnes patiesajā. Ir jāuzmana tas, ar ko bērns aizraujas, ko izlasa, ko paskatās, ko spēlē, un nenogurstoši tas jārediģē.

Katrā ģimenē ir savas attiecības un sava atmosfēra. Ja bērns aug ģimenē, kurā valda mīlestība, savstarpēja saprašanās, cieņa vienam pret otru, tad viņš, protams, tāpat izturēsies arī pret apkārtējiem. Atklāta vecāku mīlestības izrādīšana no vecāku puses māca bērnam mīlēt pasauli, ļaudis, dabu. Skūpstiet bērnus, biežāk apskaujiet, noglaudiet, sakiet maigus vārdus, palieliet, kad viņi to ir pelnījuši, un agresija pazudīs no jūsu bērna dzīves.

Informacijas avots: managimene.lv

Psihologi apgalvo, ka mūsu atmiņas par bērnību ir cieši saistītas ar to, cik daudz sevi atceramies svinīgu notikumu centrā. Vai tad Tu neatceries, ar kādu satraukumu un prieka trīsām gaidīji savu dzimšanas dienu? Svētki ģimenē ir nepieciešami gan bērnam, gan arī pašiem vecākiem. Tie stiprina ģimenes saites un palīdz bērnam apzināties savu īpašo vietu pieaugušo pasaulē, tāpēc Māmiņu Klubs piedāvā dažus noderīgus padomus, kā noorganizēt īstus bērnu svētkus – gan sev, gan mazajiem jubilāriem par prieku!

Gatavošanās

Gatavošanās svētkiem ir tikpat svarīga, kā paši svētki. Pašam bērnam ļoti patiks piedalīties maltītes gatavošanā vai mājas uzpošanā, tāpēc neatstum mazo palīgu! Pirms aicināt ciemiņus, izdomā, cik bērnu varēsi uzņemt un kāda būs bērnu balles programma. Jau iepriekš iegādājies nepieciešamos rekvizītus (papīra traukus, balonus, zīmēšanas piederumus, bērnu mūzikas ierakstus), lai tas nav jādara pēdējā brīdī stresā un uztraukumā. Tas sagandēs prieku par gaidāmo notikumu. Ar bērniem kopā nāks pieaugušie, tāpēc būtiski ir atdalīt bērnu svinību vietu no pieaugušo sarunām. Noteikti palūdz pieaugušajiem laicīgi apstiprināt savu neierašanos, jo bērns var būt ļoti vīlies, ja gaidītais draugs nebūs atnācis!

Mājas dekorēšana

Lielāki bērni ar prieku palīdzēs sagatavot vienkāršas dekorācijas svinību vietas noformēšanai. Piemēram: – krāsainas virtenes no kreppapīra – piepūšamie baloni dažādās formās – pašu zīmēti apsveikumi, kas iekarināti aukliņās pie aizkariem vai griestiem – no papīra izgrieztas zvaigznītes un puķes pie aizkariem vai logiem

Svētku mielasts

Arī svētku mielasta gatavošanā bērni var būt labi palīgi. Neskatoties uz kara lauka cienīgu skatu virtuvē, bērns ar sajūsmu palīdzēs māmiņai cept cepumus vai piparkūkas; dekorēs vienkāršu torti ar putukrējumu un augļiem. Atšķirībā no pieaugušajiem, bērniem svinībās ēšana nav galvenais, tāpēc bērnu balles mielastam pietiks ar pavisam vienkāršiem ēdieniem, ko viegli paņemt mazajos pirkstiņos un kas nepil un neizsmērējas: – dārzeņu gabaliņi (krāsainās paprikas; gurķi; tomāti; burkāni) ar sagrieztām gaļas šķēlītēm; – siera standziņas; – notīrīti, nomizoti un sagriezti augļi – mandarīni, āboli, bumbieri, vīnogas bez kauliņiem, melone, ogas; – mazas kūciņas vai cepumiņi (vislabāk pašu ceptie, jo bērnam patiks gatavot mīklu un lietu cepumu masu formiņās) – Svētku torte – biskvīts ar putukrējumu, augļiem un svecītēm, ko pasniegt ballītes beigās Ballē bērni aktīvi rotaļāsies, tāpēc jānodrošina pietiekams šķidruma daudzums. Laba alternatīva gāzētajiem un neveselīgajiem dzērieniem būs augļu sula, kas atšķaidīta ar gāzēto minerālūdeni. Garšo tāpat kā limonāde, bet ir veselīgāka un spirdzinošāka.

Galda klāšana

Bērni ir aktīvi, tāpēc viņiem nepatiks garlaicīgā sēdēšana pie galda. Bērnu balles cienastu var izvietot uz speciāla paklāja, krēslu vietā saliekot spilvenus uz grīdas. Vislabāk bērnu ballēs izmantot vienreizlietojamos traukus, lai bērni rotaļājoties nesavainotos. Bērnu balles galdam būs nepieciešami: – Krāsaini šķīvīši; – salvetes ar zīmējumiem; – krāsainas papīra krūzītes ar salmiņiem; – neplīstošas limonādes pudeles vai krūzes.

Spēles un rotaļas

Vislabāk spēlēm un rotaļām atvēlēt atsevišķu telpu, ko atbrīvo no mēbelēm un bīstamiem priekšmetiem, kas var savainot bērnus. Bērniem patiks zīmēt, tāpēc iepriekš var sagatavot lielas papīra lapas ar trafareta zīmējumiem, ko bērni varēs viegli izkrāsot. Flomasteru un krāsu vietā labāk izvēlēties vaska krītiņus un zīmuļus. Mazi bērni labprāt ies rotaļās kopā ar pieaugušajiem. Sarežģītu rotaļu vietā ar grūti saprotamiem noteikumiem bērnu ballēs labāk izvēlēties pazīstamās un jautrās tradicionālās rotaļas, ko esam mantojuši no paaudzes paaudzē. Var spēlēt „Kas dārzā” un „Vilcieniņus”, kā arī neiztrūkstošas bērnu ballēs būs dejas!!! Tāpēc svarīgi padomāt arī par piemērotu bērnu mūziku, kas var kalpot kā spēles elements rotaļās.

Profesionāli bērnu svētku vadītāji

Ja svētku rīkotāju budžets atļauj, var uzaicināt īpašus bērnu svētku vadītājus, kas pārģērbušies interesantu personāžu tērpos rūpēsies par pasākuma programmu un visām spēlēm un rekvizītiem. Profesionāli personāži no bērnu izklaides centra „ČĪBA” (Pepija, Lācītis, Raganiņa, u.c. tēli) var atbraukt pie jums uz mājām. Izsaucot uz mājām 1 tēlu uz 2 stundām ar visu aprīkojumu spēlēm un rotaļām, vidēji izmaksās 40 latu. Uz vienu stundu tas izmaksās 25 lati. Ballītes var notikt arī „Čībā”, kur uz vietas ir dažādas atrakcijas, spēļu laukumi, slidkalniņi un citas interesantas nodarbes. Divas stundas ar vienu personāžu šādā centrā vidēji maksā 40 latu. Lielākos bērnu svētkos, kuros tiek svinētas vairākas dzimšanas dienas reizē vai paredzēti lieli godi, ir iespējams uzaicināt arī Valsts Leļļu teātri ar visu izrādi un lellēm. Rīgas robežās vienas izbraukuma izrādes cena ir 100 latu. Ārpus Rīgas šai summai nāk klāt vēl transporta izdevumi. Par piedāvājumu interesējieties Valsts Leļļu teātra administrācijā: tālr: 7285418 vai 9190272 (Linda Zariņa).

Dāvanas

Vislabāk bērnam dāvināt rotaļlietas, ne praktiskas mantas, piemēram, apģērbu vai apavus. Svarīgi, lai dāvana sagādātu bērnam prieku, tāpēc ir vērts jau laikus noskaidrot, kas bērnam attiecīgajā attīstības posmā vislabāk patiks. Atceries, ka ne visas mantas, kas patiks tev, patiks arī bērnam! Kad mazais jubilārs apdāvināts, dāvanas var nolikt vienuviet un atvērt tās ballītes beigās, jo pārāk daudz jaunu mantu var apgrūtināt bērniem iesaistīties rotaļās un spēlēs. Nekad nav par agru bērnam mācīt pateikt „paldies” par dāvaniņu!

Drošības pasākumi

Bērnu ballēs vajadzētu izvairīties no: – plīstošiem traukiem uz svētku galda; – atklātiem un viegli pieejamiem elektrības kontaktiem un vadiem svinību telpā; – mēbelēm ar asiem stūriem; – uzliesmojošām svecītēm; – ballīšu cepurēm ar plīstošām gumijām. Vecāki, atcerieties, ka bērni jāuzmana visu laiku!

Autore: Sandija Salaka

http://forums.maminuklubs.lv

Un tā, ieteikums № 1 — mazuli var un nepieciešams ņemt uz rokām vairākas reizes dienā, bērnam ir interesantāk novērot un aplūkot atšķirīgus priekšmetus no jūsu rokām. Bet nenēsājat viņu pastāvīgi, pat ja jums pietiek tam laika un spēka. Mazulis pieradīs un nevarēs vairs bez jums apieties. Pacenšaties nolikt mazuli gulēt, nešūpojot, tā kā viņš aug, un 6—7 mēnešos tas jau būs pilnīgi lieks. Iešūpošana pārvērtīsies dienišķā vajadzībā, bet miera stāvoklis maisīs, un mazulis pārvērtīsies uzbudinātā, nemierīgā pinkšķī. Iešūpošanas-gulēt likšanas process kļūs bezgalīgs, un bērns pamodīsies miega laikā.

Ja tas jau ir atgadījies, tad, pēc daudzu psihologu domām, nepieciešams mīlīgi novēlēt bērnam arlabunakt un aiziet. Mazulis sāks kliegt, un jūsu sirds var nodrebēt, bet, kā rāda pieredze, bērnam neatnesīs kaitējumu tāds mērs, viņš kļūs ‘mierīgāks. Vajag sagaidīt, kamēr kliedziens izbeigsies un mazulis aizmigs. Tas var turpināties 2-4 dienas, bet visbiežāk pietiek ar vienu reizi. Tas būs vienīgā diena, kad jūsu mazulim pietrūks uzmanības. Bet vēlāk, pie saprātīga mīļuma daudzuma, nevēlamās uzvedības kļūmes var izbēgt.

Šai pašā laikā bērnam turpinās runas attīstība. Tiesa, nosaukt to par runas attīstību var tikai relatīvi. 3-5 mēnešos mammas un tēva runa izsauc sasprindzinātu interesi un uzmanību.

Тā kā, ieteikums №2 — sarunājieties ar mazuli, sauciet viņu dažādos mīlīgos vārdos, pieskarieties viņam — tas palīdz sapratnei. Ja gan jūs to darāt tikai tad, kad viņu pārģērbjat, šis process nebūs tik efektīvs. Bērns uzmanīgi ieskatās pieaugušā mīmikā un sāk vokalizēt pats, ar baudu un ilgi. Viņš veic dārdošas skaņas, un tā jau ir savdabīga saskarsme ar pasauli. Pamanīts, ka ja mazuļu ir vairāk, tad tie uzreiz pieslēdzas dziedātājam, un sanāk jau vesels koris. Jau 5 mēnešos bērns sāk daudzveidīgi dūdot, izpaužot ar to īgnumu un prieku.

Un ja jūs atkārtojat ar viņu kopā iemīļotos “bu-bū”, “gu-gū”, mazulis obligāti atšķirs savas skaņas jūsu teiktā un attēlos neikdienišķīgu prieku. Bet tomēr vokalizācijas iespējas ir ierobežotas, un bez jums bērns nepāries pie tā saucamajiem šļupstiem, kuri ir pats svarīgākais moments nākamās runas tapšanā.

Tāpēc ieteikums № 3 — no 5 mēnešiem nepieciešams rādīt dažādus priekšmetus mazulim, sakot: “Lūk, skaties, pelīte. Viņa saka: “Pī-pī-pī-pī”, un t.t. Kā arī rādīt bērnam mājas priekšmetus un tieši tos, kuriem mazulis pats visvairāk pievērš uzmanību: gleznas, paklājus, puķes… Visam rādītajam, protams, jābūt spilgtam un izteiksmīgam. Ir ļoti svarīgi jau tagad sākt spēlēt tā saucamās kontaktu spēles.

Visbiežāk spēles bērniem patīk, bet neaizmirstiet, ka mazulis diezgan ātri piekūst, tādēļ sāciet ar vienu vai divām dziesmiņām. Nepārdzīvojiet, ja sākumā viņš neizrādīs pienācīgu uzmanību, — viss atnāks ar laiku.

Tāpat nepieciešams atcerēties, ka roku kustība un manipulēšana ar priekšmetiem attīsta mazuļa runu, tādēļ pērciet bērnam rotaļlietas, kuras ērti ieguļas rokā, lai tās varētu viegli satvert.

Ieteikums №4 — māciet mazulim darboties ar rotaļlietām: ielieciet pa vienai katrā rokā, parādiet, kā var paklaudzināt ar tām sitot vienu pret otru; dodiet ērtu grabuli, no kura viņš var pats izdabūt skaņas, vēzējot ar to. Tāpat var ņemt bērna roku, un vadīt ar tā delnu pa mammas lūpām un vaigiem.

Speciālisti noteikuši, ka tāds paņēmiens sekmē labāku runas attīstību. Tādas spēles ar triju mēnešu vecu bērnu var pavadīt, kad viņš guļ uz vēderiņa. 70—90 cm attālumā no viņa bīdiet rotaļlietu dažādās malās, nolieciet to, paceliet pāri galdam un t.t. Rotaļlietas gultā ir jāpiekarina 15 cm attāluma no bērna, lai viņš varētu aizsniegt tās ar roku.

Drīz mazulis sāks tverties pēc visiem priekšmetiem, un sestajā mēnesī var izmantot dažādu krāsu klucīšus un dažāda izmēra rinķīšus spēlei.

Citas rotaļlietas slēpiet secīgi uz dažām dienām, lai mazulis pēc tam no jauna izzinātu tās.

Aizvāciet trīs rotaļlietas un parādiet tās pēc 3-4 dienām, bērns skatīsies uz tām tā, kā it kā tās būtu jaunas. Atkārtojiet to pašu ar citām rotaļlietām.

Šeit nepieciešams atgādināt, ka mēs turpinām nodarboties ar masāžu, tādēļ, lai mazulis attīstītos atbilstoši savam vecumam. Gribētos dot padomu № 5: ja ārsts ieteicis jums masāžu poliklīnikā, neslinkojat nēsāt mazuli uz procedūrām. Bet ja jūs darāt to mājas, tad pievērsiet uzmanību pielikumam № 1.

Vēl viens ne mazāk svarīgs padoms, padoms №6 — neizklaidējiet savu bērnu pārāk bieži, tā kā pakāpeniski viņš atradināsies izklaidēties patstāvīgi. Viņam kļūs garlaicīgi vienam, un viņš nebūs spējīgs aizņemt sevi pats. Tāds stāvoklis ir slogs gan mazulim, gan jums.

Vis biežāk tas notiek ar pirmdzimtajiem, tā kā vecākiem viņš ir aizraujoša rotaļlieta. Kad bērns raud, vecāki jūtas atbildīgi ar kaut ko palīdzēt viņam. Nepieciešams būt stingrākiem — tas palīdzēs netraumēt bērnu. Lutina bērnus arī tie vecāki, kuri pārāk ilgi gaidījuši to piedzimšanu. Tie kļūst par “bērna vergiem”, kas nav pieļaujami, tā kā vēlāk mazulim smagāk adaptēties savu vienaudžu vidē. Viņš nebūs pielāgots saskarsmei.

Un beidzot, ieteikums № 7. Par fiziskiem raudāšanas cēloņiem mēs runājām pirmajā daļā, tomēr, blakus iepriekšteiktajam, eksistē amerikāņu psihologu uzskats par to, ka maigi pieskārieni un mīlīgi piesitieni (aptuveni simts reižu dienā) nomierinās raudāšanu un godalgos jūsu bērnu par labu uzvedību tajā laikā, kad viņš neraud. Šī ideja pieder Edvardam Kristofersenam, pediatrijas profesoram. Daudzus zīdaiņus nomierina klusa mūzika un ritms. Piemēram, sirdspuksti, kas ierakstīts lentē, klasiskā mūzika, šūpļadziesmas. Pamanīts, ka mazi bērni slikti panes estrādes melodijas.

Tāpat bērnu nomierina arī pastaiga svaigā gaisā. Un atceraties, ka mazuļiem var būt kaprīzi, dusmīgi raudi regulāri vienā un tajā pašā laikā.

Dodiet viņam sākumā mazliet paraudāt, bet pēc tam ieklausieties savā intuīcijā — tā dos jums vislabāko padomu, kā nomierināt mazuli.

http://www.poni.lv/

Noteikti atrodiet 10–15 minūtes dienā, lai veicinātu sava mazuļa prāta attīstību un labestīga rakstura veidošanos.

Piemēram, trīs mēnešu vecumā mazulis sāk spēt saskaņot rokas darbību acu kontrolē. Viņš vai viņa var aizsniegt un uzsist pa mantiņu, bet pagaidām nevar to satvert.

Interesanti, ka meitenītes attīstās straujāk un ātrāk ielāgo lietas, jo viņām straujāk attīstās kreisā puslode smadzenēs, kas arī noteiks ātrāku valodas apguvi, bet sākumā straujāku skaņas imitācijas prasmi.

Savukārt puikas ir aktīvāki un nemierīgāki, mazāk notur uzmanību, ko nosaka vīriešu kārtas mazuļu straujāka labās puslodes attīstība. Tādēļ zēniem biežāk ir runas traucējumi, kuru profilakse ir rotaļas pirmā gada laikā, stimulējot pacietību un runas imitāciju.

Katrā ziņā dodiet brīvību savam mazulim apgūt dzīvi un prasmes rotaļu veidā. Ja mazulis spēj uzsist pa mantiņu, bet nespēj vēl to tvert, palīdziet viņam attīstīt šo iemaņu — novietojiet mantas tā, lai viņa vai viņš var to aizsniegt un pakustināt, uzsist pa to, radot skaņu. Mazuļa galvā notiek vairāku lietu apguve — roka kustas pēc paša gribas, acs to skaidri redz, un ar nodomu skatiens seko rokai vai kājai, dažāda stipruma uzsitiens rada dažādas pakāpes troksni un citādu izjūtu plaukstā — stiprāku vai vājāku atsitienu. Tas ir pasaules izziņas process, jo tikai ar praktisku piemēru var saprast, kas ap un ar mums notiek.

Jūsu mazulis tagad redz daudz labāk. Ja līdz šim viņš sekoja skaņai automātiski, tad, sākot ar trešo mēnesi, viņš vai viņa spēj izšķirt, no kuras puses skaņa nāk, jeb sāk šo iemaņu apgūt.

Arī mazuļa ķermenis sāk labāk viņam pašam klausīt. Trešais mēnesis ir laiks, kad mazulis spēj pacelt un noturēt galvu pats un labprāt vēro pasauli, gulēdams uz vēdera, galvu pacēlis. Svarīgi viņam šo iespēju dot, jo arī tā ir jauna prasme.

No šī brīža zīdainis sāk velties no muguras uz vēderu un otrādi. Daži to spēs tikai ap pusgada vecumu, bet sagaidāms jau trīs mēnešu vecumā. Tas ir laiks, kad nedrīkst ne uz mirkli atstāt mazuli vienu uz gultas, galda vai citur, no kurienes viņš var krist velšanās dēļ. Uz grīdas vai gultiņā blakus mazulim jāuzmana lieli spilveni, jo mazulis var sākt tajos smakt, iespiedies ar seju, jo spēju izvairīties vai kustēties citā virzienā viņam vēl nav. Paturiet prātā, ka tik mazs bērns pilnīgi nespēj kontrolēt savu ķermeni, tādēļ viņa kustības var radīt viņam draudošas briesmas, no kurām tikai jūs spēsit viņu pasargāt.

Mazulīša labsajūtai

• Atbildiet uz mazuļa radītām skaņām, kaut arī tā nav īsta saruna ar īstiem vārdiem. Šī nodarbe palīdz apgūt sarunu intonācijas un tajā iekodētās jūtas.

• Smaidiet pēc iespējas daudz un runājiet ar savu atvasi, atstājiet pietiekamas pauzes, lai arī viņš vai viņa var izteikt savu viedokli.

• Izkariniet mantiņas pār gultiņu vai ratiņiem, lai mazais var tās vērot un mēģināt satvert vai iesist pa tām.

• Radiet skaņas ar mantiņām, kas skan, tā, lai mazais to redz. Tad pavirziet mantiņu nost no mazuļa redzesloka un atkal radiet skaņu, sekojiet, vai mazais meklēs to ar acīm.

• Aktīvas kāju kustības un to izmantošana spēlēs ir ļoti būtiska.

• Pacentieties izvietot mantas tā, lai bērns var tās aizsniegt ar kājām un/ vai iespert pa tām. Tas veicina kāju kustību koordināciju.

• Krāsainas mantas, kas kustas (piekarināmās) un rada skaņu, ir lielisks veids, kā attīstīt kakla muskuļus un skatiena koordināciju.

Kas viņam patīk

• Kad viņu tur vertikāli, atbalstoties ar pēdām pret jūsu klēpi, un cilā augšup lejup

• Atbalstīties pret jūsu plecu un lūkoties tam pāri

• Vētraini kustināt kājas un rokas, guļot uz muguras

• Aktīvas spēles ar mantām, kas rada troksni un ko var purināt vai spārdīt ar kājām

• Dievina grabuļus, riņķus, ko satvert

• Spēlēt slēpšanos aiz rokām vai avīzes

• Skatīties uz sevi spogulī

• Kad jūs dziedat

• Kad pūš un rada skaņas pret viņa vēderu

• Ritmiskas spēles, piemēram, Cepu, cepu kukulīti

Informācijas avots:

Aizsargkrēmi

Šobrīd veikalos ir nopērkami visdažādākā veida un iedarbības aizsargkrēmi ar augstu aizsardzības koeficientu (30 – 50) bērniem. Šos līdzekļus noteikti jāuzklāj uz atklātām ķermeņa daļām, pirms bērns devies ārā. Modernajos aizsargkrēmos pievienota arī mitrinoša un ādu kopjoša funkcija, kas nav mazsvarīgi, lai rūpētos par veselīgu bērna ādu vasarā.

Dermatologi iesaka vasarā bērniem lietot arī mitrinošus, speciāli bērnu ādai pielāgotus krēmus, kas īpaši noderēs saulainajās dienās.

Pirms izvēlēties piemērotu saules aizsargkrēmu, jāpārliecinās, vai tas nesatur konservantus un krāsvielas, jo saules ietekmē tās var kairināt bērna maigo ādu!

Bērnam visvieglāk uzklāt tos līdzekļus, kas ir izsmidzināmi, jo rūpīgai iezieķēšanai ar biezajiem krēmiem bērnam var nepietikt pacietības. Izsmidzināmie līdzekļi vai vieglas tekstūras losjoni būs vieglāk un vienmērīgāk uzklājami uz lielākām ādas virsmām.

Krēmi jāuzklāj arī pirms bērns dodas peldēties, jo ultravioletais starojums skar ādu arī zem ūdens, tāpēc peldes laikā jāizvēlas aizsargkrēms ar ūdensnoturības faktoru. Pēc peldes āda jāieziež atkārtoti, pēc katrām 2 – 3 stundām.

Aizsardzība actiņām

Bērni, rotaļājoties ārā, daudz vairāk ir pakļauti saules ietekmei nekā pieaugušie, kā arī parasti neuztraucas par to, cik daudz un kā saulīte iedarbojusies. Ļoti svarīgi jau kopš mazām bērnu dienām mācīt savām atvasēm neskatīties tieši uz sauli. Ultravioletie stari, iedarbojities uz bērna acs radzeni, spēj to nopietni ietekmēt, izsaucot pat kataraktu. Tāpēc atrodoties tiešos saules staros, bērnam būtu jāvalkā speciālas saules brilles, kas cauri nelaiž ultravioletos starus. Tomēr bērnam nedrīkst lietot lētās plastmasas saules brilles – tās nodara vēl lielāku ļaunumu.

Cepurīte

Lai pasargātu mazo no saules dūriena un pārkaršanas, noteikti jāvalkā cepurīte. Tā jāvelk arī, ja mazais atrodas ēnā.

Vislabāk, ja cepurīte ir no kokvilnas, ar platām malām, un pasargā no apdegšanas arī austiņas.

Neaizsargātās ķermeņa daļas – rokas, kakls, kājas – jāieziež ar aizsargkrēmu.

Saules apdegumi

Tas izpaužas kā ādas apsārtums, pūslīši, piepampums, sāpīgums, pat temperatūra. Jāatceras, ka katrs apdegums uz bērna ādas tomēr atstāj ļoti negatīvu ietekmi, kas saglabājas visa mūža garumā.

Vislielākā uzmanība jāpievērš tām ķermeņa daļām, kas parasti slēpjas zem apģērba, tātad – saules staros ir īpaši jutīgas! Piemēram, dekoltē zona, krūšu daļa, dibentiņš, plakstiņi, deguns, ausis.

Āda ir īpaši uzņēmīga pret sauli pēc ūdens peldēm, jo ādas raga slānis ir mīkstināts.

Saules apdeguma gadījumā bērnam jāuzklāj aukstas kompreses un pretapdeguma krēmi ar atvēsinošu efektu. Pēc ādas atvēsināšanas tā noteikti jāmitrina ar bērnu ādai piemērotu mitrinošu krēmu – piemēram, Johnson’s Baby mitrinošais krēms, ko var uzklāt arī pirms bērns dodas saulē, kā arī pēc tam.

Ja saules apdegums ir bijis nopietnāks (2.pakāpes), kad uz ādas parādījušās čūlas pūslīšu veidā, un paaugstinājusies temperatūra, bērns jānogādā pie ārsta, vai jālieto kāds antihistamīna līdzeklis.

Informācijai

- Bērnam līdz 1 gada vecumam atrašanās tiešos saules staros ir aizliegta

- Mazulis pēc 1 gada vecuma pie saules jāradina pakāpeniski

- Bērnam no dzimšanas līdz skolas vecumam jālieto saules aizsargkrēmi ar faktoru no 30 – 50, arī tad, ja bērns atrodas ēnā, vai neuzturas tiešos saules staros

http://www.maminuklubs.lv/

Mātes piens ir visideālākā dzīvā barība bērna pirmajā dzīves gadā, vai pat ilgāk.

Ja barošana ar krūti kaut kāda iemesla dēļ nav iespējama, tas nebūt nenozīmē, ka jāpadodas un jābaro bērns tikai ar kādu no rūpnieciski ražotajiem sausajiem piena maisījumiem. Neeksistē NEVIENS piena maisījums, kurš būtu uzskatāms par zīdainim piemērotu uzturu. Piena maisījumi nesatur GLA (gamma-Linolenic acid) un DHA (decosahexaenoic acid), kuri ir ārkārtīgi svarīgi. Bez tam, mātes piens (un jebkurš svaigs piens) pieder pie sārmainu vidi radošajiem produktiem, bet piena maisījumi un pasterizētais piens – pie skābinošajiem.

Raugoties no Ajūrvēdas došu sistēmas viedokļa, zīdainis ir dzīves kapha fāzē. Tas nozīmē, ka viņa sistēma ir auksta, mitra un gļotas veidojoša, un gremošana ir trausla. Tādejādi, bērna diētai jābūt anti_kapha_gēniskai – sildošai un žāvējošai. Īpaši pirmajos divos gados bērna pārtikai jābūt siltai, apmēram 100-105°F (38-40°C), blenderētai, pievienojot konkrētas sildošas garšvielas. Ja ēdiens ir par aukstu vai par koncentrētu, tas izdzēš „gremošanas uguni”. Nelielā daudzumā ieteicamās garšvielas ir ingvers, kardamons, cilantro, ķimenes, kanēlis, muskatrieksts, piparmētra un kumelītes. Divas vislabākās ir ingvers un kardamons. Lai ēdiens būtu silts, blenderēto ēdienu var maisot uzsildīt uz plīts vai karsta ūdens peldē tikai tik daudz, lai tam būtu ēšanai patīkama, silta temperatūra. Avokado, piemēram, var nolikt uz palodzes saulē, kamēr tas vēl ir ar visu mizu…..

Nav ieteicams zīdainim dot nekādus no sojas produktiem. Tam ir pieci iemesli:

1) tie atbilst kapha došai – mitri un auksti,

2) sojā ir pārlieku daudz vara, mangāna, alumīnija un estrogēna,

3) par cik 70% sojas ir ģenētiski modificēta, tā ietilps 10 alergēniskāko pārtikas produktu sarakstā,

4) soja nav paredzēta kā ikdienas pārtika, bet gan tikai kā garšviela, jo tā ir ārkārtīgi pārstrādāta, atņemot tai visas dabiskās īpašības,

5) augstā estrogēna daudzuma dēļ tā var izsist no līdzsvara bērna hormonālo sistēmu.

Vēl pirms gadsimta bērniem biezāku piebarojumu sāka dot tikai apmēram ap gada vecumu. Taču mūsdienās, kad pirmie komerciāli ražotie zīdaiņu produkti sasniedza veikalu plauktus, sākās mode zīdaiņus ar tiem iepazīstināt reizēm pat jau no dažu nedēļu vecuma. Pāragra piebarošana kļūst par iemeslu dažādām gremošanas problēmām un alerģijām, jo bērna gremošanas sistēma un organisms kopumā vēl nav gatavs uzņemt sarežģītāku barību. Gremošanas sistēmai ir jānobriest. Zobiņu neesamība norāda ne tikai uz nespēju sakošļāt cietāku barību, bet arī uz to, ka gremošanas sistēma vēl nav nobriedusi pieaugušo pārtikas pārstrādei. Dažādas vielas, ko pats organisms ražo gremošanas veikšanai, sasniedz pietiekamu daudzumu un koncentrāciju tikai 4-6-9 mēnešu vecumā.

Bez tam, maza zīdainīša gremošanas trakts ir poraināks, nekā lielākam bērniņam. Tas palīdz ekskluzīvi ar mātes pienu barotam bērnam efektīvāk uzsūkt mātes antivielas savās asinīs. Šis porainums spēcīgi samazinās apmēram 4-6 mēnešu vecumā. Līdz šim vecumam, ja bērns tiek piebarots ar kaut ko atšķirīgu no mātes piena, proteīnu molekulas no citas pārtikas arī var nokļūt asinsritē, kas tiek uzskatīts par iemeslu zīdaiņu alerģiskām reakcijām uz piebarojumu.

Pat vismazākie zīdainīši var tikt iepazīstināti ar svaigu, dzīvu barību. Lielākai daļai šis brīdis pienāk ap sešu mēnešu vecumu, kad bērns kļūst ziņkārīgs ēšanas laikā, viņa gremošana ir spēcīgāka un rīšanas reflekss ir labi attīstīts. Zobu nākšana ir norāde uz to, ka bērns varētu būt gatavs cietākai barībai. Jo vairāk zobiņu, jo dažādākas konsistences pārtika un dažādāki produkti var tikt bērnam doti. Zobu parādīšanās liecina arī par to, ka ir attīstījusies bērna fermentu sistēma, kas atļauj bērnu iepazīstināt ar konkrētu pārtiku.

Katram bērnam piemīt savs dabiskais ritms, un katrs sasniedz gatavības pakāpi biezākam piebarojumam savādākā vecumā, tādēļ nav iespējams iedot rekomendācijas, kas universāli derētu visiem bērniem. Mātei pašai bērniņš uzmanīgi jāvēro, lai viņa varētu pamanīt viņa gatavību cietākai barībai.

Gatavības pazīmes ir sekojošas:

- sākuši šķilties zobiņi,

- atstumšanas refleksa neesamība (zīdainis pieņem biezāku barību, nespļaujot to automātiski ārā),

- spēja pagriezt galviņu projām, norādot uz to, ka zīdainis ir jau pietiekoši paēdis,

- atrodoties sēdus, zīdainis izrāda interesi par ēdienu, piemēram, stiepjot pēc tā rociņas, sniedzoties pēc karotes, vērojot vecākus ēdam, siekalojoties un čāpstinot mutīti,

- zīdainis raud vai izskatās izsalcis tūlīt pēc zīdīšanas,

- zīdainis sāk košļāt mātes krūtis.

Zīdaiņi un mazuļi nereti zīž mātes pienu ļoti lēni, kas dod viņiem iespēju pienu pirms norīšanas un tālākas sagremošanas labi sajaukt ar siekalām. Zīdaiņi pilnīgi dabiski turpina šo veselīgo paradumu arī tad, kad viņus tikko sāk piebarot ar biezāku barību – protams, ja mēs viņus nesteidzinām! Starp nelielām karotītēm jādod pietiekami daudz laika ēdiena „sakošļāšanai”. Mums jāapbruņojas ar pacietību un jāvēro viņa ķermeņa valoda, kas nepārprotami parādīs, kad bērns ir paēdis. Ja mēs mazo barojam steigā, tad mēs nepamanām šo svarīgo signālu. Taču tas ir ļoti svarīgs veselīgu ēšanas paradumu veidošanā visai dzīvei, un piebarošana zīdaiņa vecumā ir īstais laiks šo paradumu izkopšanas uzsākšanai.

Gan makrobiotiķu, gan svaigēdāju uztura skolas ir viennozīmīgi atzinušas, ka svaigiem produktiem ir terapeitisks efekts, ja tie uzņemti nelielos daudzumos un labi sakošļāti, bet tie var būt kaitīgi, ja to noēsts pārmērīgs daudzums, tos kārtīgi nesakošļājot.

* * *

Sekojošais apraksts iepazīstina, ar kādiem jauniem produktiem katrā mēnesī var sākt piebarot zīdaini, un kā šie produkti sagatavojami. Apraksts dod tikai vispārīgas vadlīnijas. Katram vecākam ieteicams vērot bērna reakcijas uz jauno pārtiku, kā arī izmantot savu intuīciju jaunu produktu ieviešanā. Galvenais – nepārsteigties un nespiest ar varu bērnu ēst to, kam viņš izteikti pretojas!

Zem 6 mēnešiem:

Mātes piens

Svaigs jauna kokosrieksta piens

Mandeļu pieniņš (ja nepieciešams – kā mātes piena aizvietotājs)

Savvaļas sarkanie banāni

Mizots ābols, bumbieris, gurķis, nogatavojies avokado

Barojot pavisam mazu zīdainīti, jāatceras, ka visa „cietā” pārtika jāsablenderē vai ar dakšiņu jāsaspiež kopā ar ūdeni tik daudz, lai iegūtu plūstošu, viendabīgas konsistences šķidrumu. Šajā periodā jāpieturas pie mono-diētas – tikai viena produkta uz ēdienreizi. Iepazīstinot bērniņu ar jauniem produktiem, katrs jauns produkts dodams tikai pēc 2-4 dienām. Tas palīdz pamanīt, vai jaunais produkts nerada alerģisku reakciju. Alerģiska reakcija ir iespējama arī tāpēc, ka konkrētais produkts konkrētajam mazulim vienkārši iedots par agru.

Mandeļu pieniņu gatavo sekojoši:

Tīrā ūdenī izmērcē mandeles (tas prasa apmēram 12 stundas), mērcējamo ūdeni nolej, pievieno tīru ūdeni vai kokosriekstu pienu, kārtīgi sablenderē, līdz blenderējums iegūst viendabīgu konsistenci, izkāš caur marli vai neilona zeķi.

6 mēneši un vairāk:

Papaija, mango, guava

Sapote

Ķirbis

Vēl joprojām ieteicama mono-diēta.

7 mēneši un vairāk:

Kokosrieksta mīkstums (blenderēts kopā ar ūdeni, kamēr iegūst krēmveida konsistenci) Aprikozi (svaigi, vai žāvēti – izmērcēti un blenderēti), persiki, aprikozi, nektarīni Melones

Banāni

Linsēklas (samaltas pulverī)

Vietējas izcelsmes ziedputekšņi

Hlorella un spirulīna – bagātīgākie proteīna avoti augu valstī (3x vairāk proteīna nekā gaļā); ieteicama pustējkarote spirulīnas vai ceturtdaļtējkarote hlorellas līdz divām reizēm dienā, īpaši vājākiem bērniem. Aļģu pulveri var iejaukt svaigi spiestās sulās vai piejaukt pie samīcītiem vai blenderētiem augļiem.

Svaigi spiestas sulas atšķaidīt ar 50% vai vairāk ūdens. Sākt ar kādu vienu no saldajiem augļiem(melones, banāni, persimon, sapote) vai nesaldajiem augļiem (gurķi, avokado). Pakāpeniski pāriet uz mēreni skābajiem augļiem: āboli, papaijā, bumbieri, aprikozi, nektarīni, persiki, mango, plūmes, guavas, ķirši u.c.)

Žāvētus augļus izmērcēt ūdenī 8-12 stundas, tad sablenderēt biezenī ar visu mērcējamo ūdeni.

Šajā vecumā pamazām zīdaini var iepazīstināt ar saudzīgām blenderētu produktu kombinācijām.

Receptes:

Gatavo sablenderējot, līdz šķidras konsistences iegūšanai:

- banāns + hlorellas vai spirulīnas pulveris + ūdens,

- sarkanie savvaļas banāni + vietējie ziedputekšņi (izmērcē ziedputekšņus ūdenī un sajauc, līdz iegūst viendabīgu šķidrumu),

- sarkanie savvaļas banāni + pulverī samaltas linsēklas + kardamons + ūdens,

- avokado + brūnaļģes pulveris + ūdens,

- avokado + gurķis + ūdens,

- kokosrieksta piens + vecumam atbilstošs svaigs auglis vai izmērcēti žāvēti augļi.

Samaltas linsēklas + žāvēti izmērcēti aprikozi + kokosriekstu piens: sablenderē līdz mīklas konsistencei, izveido nelielus apaļus cepumiņus, izvieto tos uz plātnes, ievieto dehidratorā pie 145°F (63°C) uz 2 stundām. Tad apgriež otrādi pie 115°F (46°C) uz vēl 4 stundām, kamēr cepumiņi kļūst stipri cieti. Kad bērns zelē un košļā šādu cepumu, tas pamazām atmirkst un ir gatavs drošai norīšanai. Protams, nevajag bērnu atstāt vienu pašu, kamēr viņš darbojas ar cepumu. Šie cepumi var tikt uzglabāti dažas nedēļas, tādēļ tos var sagatavot vairumā. Tie domāti periodam, kad šķiļas zobiņi.

8 mēneši un vairāk:

Mandeles, pistācijas (viegli gremojas)

Sezama sēkliņas (tahini) un citas maltas/blenderētas sēklas – ķirbju, saulespuķu sēklas, linsēklas, kaņepes, chia (viegli gremojas)

Sēklu pieniņi

Mizotas vīģes, kivi, plūmes, vīnogas

Izmērcētas rozīnes, žāvētas korintes

Ķirši

Olīves (konservētas ar Ķeltu sāli – resp., dzīvu, termiski neapstrādātu, neattīrītu sāli)

Brokoļi (marinēti eļļā, tad blenderēti)

Okra

Svaigu, maigu dārzeņu biezenīši: salāti, selerija, pētersīļi, jicama, burkāni, saldie zirņi, saldā kukurūza u.c.)

Raw carob powder
Mesquite powder

Par cik ap šo laiku mazajam jau varētu būt pāris zobiņu, viņu pamazām var iepazīstināt ar pārtiku, kurā jau ir kaut kādi gabaliņi. Pirms dot ar šķiedru bagātāku vai komplicētāku pārtiku, jāpārliecinās, ka bērna rīšanas reflekss ir labs un ka viņš tiešām izmanto zobiņus. Ieteicams piedāvāt mazus, pirkstiņos paņemamus mīkstus kumosa lieluma gabaliņus. Dažām produktu kombinācijām var sākt pievienot maigas garšvielas un garšaugus. Lielākoties vēl ieteicams pieturēties pie mono-diētas vai vienkāršām kombinācijām. Dažas „lepnāks” receptes domātas vairāk kā rets našķis, ko var dot biežāk tad, kad bērns jau paaudzies.

Receptes:

- sarkanais savvaļas banāns + linsēklu pulveris + spirulīna vai hlorella (pulveris) + ziedputekšņi (izmērcēti, novesti līdz viendabīgam šķidrumam): samīcīt visu kopā līdz vienmērīgai masai; – avokado šķēlītes + gurķa šķēlītes + linsēklu eļļa (auksti spiesta) + Ķeltu sāls (dzīvā sāls): sajaukt visu kopā un pasniegt kā pirkstiņbarību.

Linsēklas samaļamas tikai tūlītējai lietošanai. Ja tās paliek pāri un jāuzglabā – ievietojiet tās noslēgtā traukā un ielieciet ledusskapī! No samaltām linsēklām bērns saņem linsēklu eļļu (vērtīgu omega-3 taukskābju avotu) mazāk koncentrētā veidā un daudz svaigāku, jo pati linsēklu eļļa izspiestā veidā ātri bojājas. Zīdainītis var saņemt labumu no linsēklu eļļas arī caur ādu – masāžas veidā.

9 mēneši un vairāk:

Ananāsi, rabarberi

Bietes, burkāni, rāceņi, kāļi

Sparģeļi, selerija, puķkāposti, kolrābji, ķirbji, baklažāni, Briseles kāposti, spināti, virziņkāposti

Jūras dārzeņi

Griķi (samalti vai blenderēti dīgsti)

10 mēneši un vairāk:

Samalti dīgsti – savvaļas rīsi, griķi, graudi (auzas, barley, quinoa, millet, u.c.)

Samīcīti (ar Ķeltu vai citu dīvo, dabīgo sāli) vai blenderēti zaļie lapu dārzeņi

Sarkanā paprika

Makadamijas un Brazīlijas rieksti (mērcēti, blenderēti – nedaudz)

1 gads un vairāk:

Citrusaugļi

Tomāti

Zemenes, mellenes, zilenes, dzērvenes, Goji un citas ogas

Pekanrieksti, valrieksti, ciedru rieksti, lazdu rieksti – izmērcēti un blenderēti

Riekstu sviesti – mandeles, makadamijas rieksti

Nelielos daudzumos pākšaugi – chickpeas, Ķīnas pupiņas, mung beans, lēcas, zirņi u.c.

Ļoti nelielos daudzumos – ķiploki, lociņi, sīpoli

Ļoti nelielos daudzumos spēcīgākas garšvielas: sarkanie pipari, chile peppers, melnie pipari, hing, wasabi

u.c.

Miso

Medus (nekarsēts)

Fermentēti produkti

Dažiem produktiem piemīt īpašības, kuras, ja produkts iedots bērnam pāragri, var radīt alerģijas kaut kad vēlāk. Tādēļ šajā sarakstā (pēc gada vecuma) minētos produktus ieteicams NEDOT pirms viena gada sasniegšanas. Daži produkti ir par „stipru” – kā ķiploki, sīpoli un loki, un tāpat arī dažas garšvielas, tādēļ šie produkti jādod minimāli.

Produkti griežami mazos kumosa lieluma gabaliņos, zaļumi blenderējami vai smalki sagriežami, „iemasējot” tos ar Ķeltu sāli, lai kļūst mīkstāki, un tad marinējami ar avokado vai eļļu.

Iespējams, ka vecāki vēl nav pārgājuši uz dzīvu, veselīgu barību. Viņiem var būt „pārtikas problēmas” (atkarības, ieradumi, lietas, produkti, kas īpaši garšo), kas var pārvērst pāreju uz dzīvo barību par ilgstošāku procesu. Taču zīdainim tā vēl nav problēma. Patiesībā tieši zīdaiņa dabiskā vajadzība pēc dzīvas, dabiskas pārtikas var palīdzēt vecākiem pāriet uz veselīgāku uzturu.

Vitamīns B12 – lietojams kā uztura bagātinātājs visiem vegāniem – gan bērniem, gan pieaugušajiem!

Izmantotā un ieteicamā literatūra:

• Michaela Lynn, Michael Chrisemer, N.C. „Baby Greens: A Live-Food Approach for Children of All Ages”

• Ruth Yaron, „Super Baby Food” (F.J.Roberts Publishing Company). Tajā ir vadlīnijas veģetāram dzīvesveidam, un tajā var atrast daudz lietderīgas informācijas, ko var adaptēt tie, kas izlēmuši bērnu barot ar dzīvu, veselīgu uzturu.

• Dr.Gabriel Cousens, Ph.D., “Rainbow Green Live-Food Cuisine”

• Dr.Leo Galland, „Super Immunity for Kids”

12 dienas no apaugļošanās brīža cilvēka embrijs ir pietiekami liels, lai varētu izšķirt, kur ir viņa smadzenes. No šā brīža tās aug un attīstās neticamā ātrumā, taču ar tieksmi šim ātrumam samazināties. Pamatos šis process nobeidzas 8 gadu vecumā. Dzimšanas brīdī bērna smadzenes sastāda 11% no ķermeņa masas, bet pieaugušam cilvēkam tikai 2,5 %.
Vecumā starp 8 un 80 gadiem mūsu smadzenes izaug mazāk nekā tas notiek viena gada laikā vecumā starp 7 un 8 gadiem ( kas ir pats lēnākais augšanas posms vecumā no 1 līdz 8 gadiem).
Bērnam piedzimstot, ir nobrieduši 25% nervu sistēmas šūnu, bet smadzeņu daļās, kas koordinē kustības un regulē atmiņu, tikai 10 līdz 20 % šūnu.
Tas nozīmē, ka dzimstot bērns ir izveidojies par 25 % un tur Jūs neko nevarat mainīt. Toties atlikušos 75% viņa domāšanas, kustību veiklības, uztveres asuma un atmiņas jūs spējat ietekmēt.
Jaundzimušā smadzeņu elektriskās aktivitātes pieraksti liecina, ka starp dažādajiem smadzeņu laukiem vēl nepastāv sakari. Apkārtējās vides apstākļi, izraisot emocijas, liek bērnam ar fizisku kustību tiekties pēc patīkamā un māca izvairīties no nepatīkamā. Tā tie vada nervu šūnu savstarpējo sakaru attīstību, kas visātrāk nodibinās kustību un redzes centros.
Jūs bērnam varat palīdzēt pilnvērtīgi attīstīties, jau no dzimšanas sagādājot iespējas brīvi kustēties un vērot.
Jau 3 līdz 4 nedēļu vecumā varat novērtēt šīs brīnišķīgās augšanas augļus, pārbaudot, vai bērns sāk pārvaldīt skatienu, kas parāda to, ka redzes centrs ir saslēdzies ar kustību centriem, kas vada acu un kakla muskuļu kustības.
Pirmajos mēnešos bērnam ir nepieciešams noteikts dienas kustību, jaunapgūtas informācijas un kontaktu ar māmiņu minimums. Ja mazulis nav pietiekami daudz brīvi staipījies vai arī māte ir maz ar viņu runājusies, viņš kļūst nervozs un slikti guļ. Ja tādu bērnu vecāki papildus barošanas reizēm pāris reizes dienā iztīs un, turot klēpī un lūkojoties sejā paglāstīs un parunāsies, viņš kļūs ievērojami mierīgāks.
Tā kā bērna apmācība skolā sākas 6 gadu vecumā, varētu domāt, ka šinī vecumā bērns arī sāk mācīties. Īstenībā bērns sāk mācīties daudz agrāk – tūlīt pēc dzimšanas. Pirmajā gadā bērns apgūst visas tās daudzās lietas, kas atrodas mājās un ko ikdienā jūs pat vairs neievērojat: mēbeles, saimniecības piederumi, grāmatas, gaismas slēdzis vai grīdas sprauga, nemaz nerunājot par spoguli, šujmašīnu vai televizoru, kas katrs par sevi mazulim ir vesela pasaule. Līdz skolas vecumam viņš ir ieguvis tik milzīgu daudzumu informācijas, ka, iespējams, tik daudz viņš neapgūs pat visas pārējās dzīves laikā. Mazi bērni tik daudz guļ arī tāpēc, ka miegā viņu augošās smadzenes pārstrādā un ieglabā atmiņā jaunapgūto. Līdz 6 gadu vecumam viņš ir apguvis pamatzināšanas par sevi, savu ģimeni un pasauli sev apkārt. Viņam ir savas attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Viņš ir iemācījies vismaz vienu valodu. Un tas viss ir apgūts bez īpašas piepūles, bieži zināšanas iegūstot nejauši.
Jaundzimušais daudzējādā ziņā atgādina tukšu datoru. Tukšs dators spēj uzreiz, bez piepūles uzņemt lielu daudzumu informācijas, arī bērns to spēj. Dators spēj informāciju grupēt pēc parametriem, arī bērns. Dators spēj šo informāciju noglabāt ilgstošajā un pagaidu atmiņā, arī bērns. Dators nesniedz atbildi, ja nav ievadīta pamatinformācija, uz kuras balstās uzdotais jautājums, to nevar arī bērns. Ja ievadīta pietiekama pamatinformācija, mašīna dod pareizas atbildes un spriedumus. Mašīna pieņem visu informāciju, nešķirojot, vai tā ir pareiza vai nē. Tas pats notiek ar bērnu. Mašīna neatgrūdīs nekādu pareizā formā ievadītu informāciju, arī bērns ne. Ja mašīnā ievada nepareizu informāciju, turpmāk saņemtās uz šās informācijas balstītās atbildes būs nepareizas, tāpat notiks ar bērnu. Tālāk līdzības beidzas. Mašīnā ievadītu informāciju var viegli izdzēst un ievadīt citu. Ar bērnu to izdarīt nevar.
Ja pirmajos 8 gados bērns saņem nepatiesu informāciju, to grūti izdzēst no viņa atmiņas. Vēlākā izglītība it kā nolako sākotnējo izglītību, bet krīzes situācijā viss lakojums zūd un cilvēks reaģē kā pieradis. Ko sēsim līdz 8 gadu vecumam, to pļausim visu atlikušo mūžu. Tāpēc ir vērts pielikt pūles, lai jau sākumā bērns saņem patiesu un vērtīgu informāciju.
Bērnam augot, spēja bez grūtībām uzņemt informāciju arvien samazinās, taču ar katru dienu pieaug spēja spriest.
Jaundzimušais kustas neapzināti, ja viņam iedod rokā mantiņu, viņš to cieši satver, ja viņu nostāda uz kājām un sasver uz priekšu, viņš soļo utt. Viņš haotiski kustas vienlaikus ar abām kājām un rokām.
Attīstoties domāšanai un uzkrājoties pieredzei, bērna kustības kļūst aizvien apzinātākas un mērķtiecīgākas. Vērtējot, kā tas notiek, mēs varam spriest par smadzeņu attīstības gaitu.
Jo vairāk radīsiet apstākļus, kuros bērns gribēs izpildīt kādu kustību, jo labāk tā izdosies.
Vecāki bieži uzskata – ko tur lieki pūlēties, gan jau agri vai vēlu bērns pats sāks velties, rāpot, staigāt, runāt vai rīkoties prātīgi – es arī vēlu sāku. Jā, jums ir taisnība, to visu viņš, protams, kādreiz sāks, ja vien viņš netiks pilnīgi norobežots no dzīves. Tomēr paskatieties apkārt: ir kustību ziņā atraisīti cilvēki, kam sagādā prieku uzspēlēt bumbu, peldēties vai dejot; un ir cilvēki, kas ar slēptām ilgām noskatās, kā citi spēlē bumbu, peldas vai dejo. Un cik mazam ir viegli visu to iemācīties, tik lielam grūti. Jūs taču paši zināt.
Šo domu papildinās daži dramatiskāki piemēri, kas parāda, cik lielā mērā vides iespaidi vai to trūkums spēj ietekmēt mazuļu attīstību.
Cāļiem par audzinātāju var kļūt jebkurš, kas pirmajās 32 stundās pēc izšķilšanās atrodas tiem blakus un izrāda kaut mazāko interesi. Turpretī, ja šajā kritiskajā laikā, kad pastiprināti veidojas sakari starp nervu šūnām, cāļus tur vienus, tie vēlāk audzinātāju nepieņem.
Ja kaķēnam no dzimšanas uz 3 mēnešiem aizklāj vienu aci, tas vēlāk ar to vairs nespēj iemācīties pazīt redzēto. Pēc pirmajiem trim mēnešiem, kad ir izveidojusies redzes uztvere, acs aizklāšana (ārējo iespaidu trūkums ) to vairs neiespaido.
Stipri šķielējošam bērnam viena acs pamazām kļūst akla – tā smadzenes izvairās no dubultošanās.
Ja vājdzirdīgam bērnam savlaicīgi nesagādā labu dzirdes pastiprinātāju, viņš ar laiku kļūst kurls.
Ja bērns tiek šķirts no cilvēciskas vides un audzināšanas līdz apmēram 10 gadu vecumam, viņš kļūst par idiotu ar nepieņemamu sociālo izturēšanos, un vēlāk to mainīt vairs nav iespējams.
Šos dažādos piemērus vieno kopīgs dabas likums – nervu sistēma attīstās ierobežotā laikā, un attīstās tikai tās spējas, kas tiek pielietotas. Tāpēc visu to, ko jūs augstu vērtējat cilvēkos, jums savam bērnam ir jāiemāca, kamēr šis process nav beidzies.

Kā izaudzināt gudru bērnu?

Bērniņš piedzimst pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Bez aprūpētāju palīdzības viņš ir nolemts bojāejai. Vecāku atbildība, laižot bērnu pasaulē, ir nodrošināt bērna vajadzības, līdz viņš ir iemācījies tās apmierināt pats, un, ko es īpaši gribu uzsvērt – mācīt bērnu zināt iegribām saprātīgu mēru un pašam tās apmierināt. Tas ir labākais, ko mēs ik brīdi bērna labā varam darīt. Jo neviens nezina, cik ilgi vēl varēs būt blakus un palīdzēt, bet dzīve neizbēgami sastāv kā no kārdinājumiem, tā no lielākām un mazākām nepatikšanām. Ja bērns jau no mazotnes būs apguvis, ka ikviens sarežģījums ar pacietību un darbu ir atrisināms, tad viņa dzīvē nebūs raižu un bezspēcības sajūta. Viņš velti negaidīs palīdzību no citiem. Viņu nemocīs neziņa, kā dzīvot tālāk. Turklāt mācot bērnu, mēs pasargājam viņu no negadījumiem, kas bērnu mirstības rādītājos vēl aizvien ieņem lielu vietu.
Vecākiem būtu jāņem vērā, ka brīdī, kad bērns, spēj apmierināt kādu savu vajadzību, viņam parādās izvēles iespējas – papūlēties pašam sagādāt sev prieku vai mēģināt izdīkt vecākiem, vai iemācīties šobrīd samierināties, kas dzīvē reizēm ir tālredzīgāk, kā par katru cenu panākt savu.
No dzimšanas, līdz brīdim, kad bērns uzsāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi, bērna likteni nosaka vecāku vadība, vai tās trūkums. Audzināšana, centieni bērna rīcību piemērot dzīves prasībām, dod vislabākos panākumus, ja notiek nepārtraukti. Un arī tālāk dzīvē labāk veicas tiem, kas ir iemācīti meklēt neveiksmēm iemeslus un atbilstoši pielāgojas. Tā teikt – pastāvēs kas pārvērtīsies.
Vecāku audzināšanai ir divi mērķi, un abiem tiem jābūt līdzsvarā. Pirmais – iemācīt bērnam mīlēt dzīvi, parādīt, cik salda tā vispār var būt. Tā viņš iepazīst ērtības un baudas, pēc kurām tiekties. Ar šo uzdevumu teicami tiek galā vairums vecāku, jo ikviens ir lietpratējs parādīt dzīvi no patīkamās puses.
Ja bērns tādu dzīvi neiepazīst, viņš savu dzīvību augstu nevērtē un viņam nav mērķu, kuru dēļ būtu vērts pūlēties.
Savukārt, ja vecāki, audzinot bērnu aprobežojas ar nostāju “kad tad vēl es viņu lutināšu, ja ne tagad, kamēr viņš vēl ir mazs”, bērns dzīvi iepazīst nepilnīgi. Viņš pierod pie ērtībām un iemācās baudīt, bet nemācēdams šādu dzīvi sev sagādāt, jūtas nelaimīgs.
Tāpēc ne mazāk svarīgs kā pirmais ir otrais audzināšanas mērķis – izmantojot piemērus, ko sniedz tā pati baudpilnā dzīve – iemācīt bērnu pašam sagādāt sev dzīves ērtības un baudas, un zināt mēru – audzināt bērnu par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku.
Bez tā audzināšana ir nepilnīga un var bērna raksturam un mākai viegli dzīvot vairāk kaitēt nekā palīdzēt, jo nezinot, kā tikt galā ar grūtībām, bērnam šķiet, ka iepazītā ērtā dzīve likumīgā veidā nav sasniedzama, un bez tādas dzīvot nav vērts.
Tikai iepazīstinot ar dzīvi visā pilnībā – kā ar priekiem, tā arī ar pūlēm, kas jāpieliek, lai pie tiem tiktu, vecāki bērnam ļauj kļūt par sava likteņa noteicēju, patiesi iemāca mīlēt dzīvi.
Jau no dzimšanas mums katram savs lolojums šķiet vislabākais, skaistākais, gudrākais un talantīgākais bērns pasaulē. Daba mūs ir apveltījusi ar vecāku jūtām, kas dod mums iespējas pašaizliedzīgi mīlēt savus bērnus. Šī mīlestība liek mums rūpēties par bērnu un ļauj viņam attīstīties par savu vērtību zinošu personību. Ir pareizi, ka mēs bērnu slavējam (kaut reizēm arī bez īpaša iemesla), izrādām tam savu bezgalīgo mīlestību un sajūsmināmies par viņu. Taču mums jāapzinās, ka vecāku vērtējums reizēm mēdz būt neatbilstošs. Un dzīve ir pilna konkursiem. Par vietu skolā, mūzikas skolā, augstskolā, pēcdiploma apmācībā, piemērotā amatā. Un tie ir tikai lielie konkursi, bet neiztikt arī bez sacensības rotaļās, skolas sporta sacīkstēs, lai iegūtu atzinību draugu vidū utt. Arī tur neviens negrib būt pēdējais. Tāpēc jāraugās, lai mūsu pašu viedoklis par bērna spējām nebūtu krasi atšķirīgs no citu cilvēku vērtējuma. Es negribu mudināt, lai jūs savu atvasi censtos audzināt par uzvarētāju visās dzīves sfērās, bet gan tā, lai viņš vienmēr nebūtu pēdējais, un tai jomā, kas viņu interesē, būtu labāks nekā vairums viņa vienaudžu. Kādu ceļu jūsu bērns izraudzīsies, viņš varbūt sapratīs tikai vidusskolas beigās un, iespējams, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Taču bērnam pašam būs mazāk sarūgtinājuma, ja līdz izvēles brīdim viņa spējas un zināšanas nebūs zem vidusmēra, un viņš pratīs patstāvīgi strādāt. Tad viņš bez uztraukuma būs spējīgs izturēt konkursu jebkurā nozarē, ko viņš izraudzīsies par savas dzīves aicinājumu.
Tā kā bērna raksturs, attieksme pret dzīvi un prāta spējas lielā mērā attīstās pirmsskolas vecumā, es vairāk uzmanības veltīšu bērna attīstībai līdz skolai.

Ar ko sākt? Ar pašapkalpošanos.
Man patīk kāds sens padoms – Reiz kāds vīrs, ieradies pie izslavēta gudrinieka. Kad viņš vaicāja, kas viņam būtu jādara, lai kļūtu dzīves gudrs un sasniegtu īstu laimi, gudrais pavaicāja, vai viņš jau ir beidzis dzert tēju. Kad vīrs atbildēja apstiprinoši, gudrais teica – tad sāc ar to, ka izmazgā savu krūzīti.
Kādu citu reizi vīrs vaicāja gudrajam, kā iespējams izvairīties no neērtībām, ko sagādā tādas ikdienišķas nepieciešamības kā ģērbšanās, ēšana vai trauku nokopšana. Gudrais atbildēja – ģērbjoties, ēdot un mazgājot traukus. Kad vīrs sacīja, ka īsti nesaprot, kā gudrais to domā, gudrais teica – apģērbies, paēd, nomazgā traukus un tu sapratīsi.

Kad būtu īstais laiks bērnam apgūt ko jaunu? Tiklīdz viņš to grib un spēj.

Tālāk – kādā vecumā labi attīstīti bērni spēj apgūt dažādas prasmes. Tajos vecumos, kas nav īpaši izcelti, bērns pilnveido apgūto un cenšas apgūt jauno.

Pirmajā dzīves gadā bērnam ir jāiemācās pārvaldīt savu ķermeni un patstāvīgi iemigt:

Pirmajā mēnesī bērna raudu stiprums mainās atbilstoši viņa emocijām. Viņš reaģē uz skaņām un pārvalda skatienu. Bērns vēro pieaugušā seju, atbild ar smaidu. Izdod skaņas, kas nav raudas. Viņš, reaģē uz temperatūras izmaiņām: vēsām, siltām rokām, vēsu, siltu ūdeni. Spēj guļot uz vēdera pagriezt galvu sānis, lai varētu brīvi elpot.

Otrajā mēnesī paceļ galvu un atbalstās uz apakšdelmiem lai redzētu, kas apkārt notiek. Spontāni smaida, smejas, spiedz. Pacelts sēdus, notur galvu. Izmantojiet viņa ziņkāri, piemēram, noliekot redzamā vietā kādu melnbaltu grafiku.

Trešajā mēnesī satver grabuli. Guļot uz vēdera atbalstās uz rokām. Ja pagriezts uz sāniem uzveļas virsū rokai, cenšas to atbrīvot.

Ceturtajā mēnesī pagriežas uz balsi, saprot ar kādām emocijām pieaugušais vēršas pie viņa, ja ir ciešs acu kontakts, mēģina sazināties izsakot dažādas skaņas. Aplūko apģērba detaļas. Uzcelts sēdus pilnībā kontrolē galvas stāvokli. Piecelts kājās notur svaru. Prot velties. Sāk aiztikt lietas, kas piekārtas gultiņai. Spēj ēst no karotes.

Pusgadā labprāt “sarunājas” ar mammu mainot intonāciju un skaļumu. Ieklausās sarunās. Prot patstāvīgi iemigt, naktīs neēst. Pētī lietas kožot, raujot, plēšot, turot priekšmetus pirkstos. Pretojas lietu atņemšanai. Prot ēst sausiņu. Sniedzas pēc priekšmeta, kas atrodas tālāk par ērti aizsniedzamu attālumu. Noraugās līdzi krītošam priekšmetam. Spēj noturēt palielu priekšmetu, satverot to ar plaukstu un pirkstiem. Pārliek rotaļlietu no vienas rokas otrā. Prot rāpot. Ar palīdzību dzer no lielās krūzes.

Astoņos mēnešos. Prot sēdēt. Eksperimentē ar patskaņiem, zilbēm. Pagriež galvu pret to cilvēku, kas viņu sauc. Sākumā kautrējas no svešiem. Prot sist plaukstas, māt atā, atā, spēlēt “dod un ņem” spēles. Turot katrā rokā pa klucītim sit tos kopā, prot “cepu, cepu kukulīti”, prot pirkstos grozīt priekšmetu. Prot pareizi ielikt mutē knupi. Prot brīvi ēst no karotes, dzerot no pudeles, prot to pats noturēt.

Desmit mēnešos atdarina visas dzirdētās skaņas. Ceļas kājās, stāv un krīt nesasitoties. Staigā pieturēdamies gar mēbelēm, sper pirmos patstāvīgos soļus. Bez raudām, ar skaņām un žestiem skaidri izpauž savu vēlēšanos.

Gada vecumā staigā, prot piecelties no tupus stāvokļa bez pieturēšanās. Ar jēgu lieto vārdus “teta” vai “papa”, “mamma”, un vēl dažus sev svarīgus. Līdz ar iegūto jauno pārvietošanās brīvību ir jūtams jauns līmenis pašapziņā.

Otrajā dzīves gadā viņam ir jāiemācās apmierināt savas pamatvajadzības – patstāvīgi ēst, dzert, mazgāt rokas, nolikt vietā lietas, piesardzīgi pētīt nezināmo, paplašināt savu vārdu krājumu vismaz par vārdu mēnesī, sociāli pieņemami izpaust savas vēlmes un emocijas:

Pusotrā gadā rotaļās atdarina mājas darbus. Klausa vienkāršiem norādījumiem, kā: paņem savu …, izpilda vienkāršus darbiņus, ieklausās, ja pievērš viņa uzmanību: kas tur ir? Saprot, ka cilvēkiem un priekšmetiem ir vārdi, var noteikt vietu, no kurienes nāk skaņa. Zina vismaz 10 dažādu lietu nosaukumus. Rāda nosaukto ķermeņa daļu. Spēj atšķirt formas, kas līdzīgas tai, ko rāda. Var pagriezt attēlu pareizi, var rindā salikt klucīšus, saprot “daudz” un “neviens”, saprot, ja runa ir par pazīstamu priekšmetu, kas šobrīd nav redzams. Kustību ziņā bērns ir ļoti aktīvs, mācās veikli staigāt, tāpēc valodas attīstības tempi nedaudz palēninās. Rāda ar rādītājpirkstu, lietas vairāk pētī taustot nevis bāžot mutē, prot paņemt sīkas lietas starp īkšķi un rādītājpirkstu. Prot pats nomazgāt un noslaucīt rokas. Patstāvīgi, uz neilgu laiku izdomā sev izklaidi. Iet atmuguriski, skrien un pēc sauciena apstājas. Iet sāniski, rāpo uz ceļiem nebalstoties ar rokām, sper pa bumbu. Patstāvīgi ēd, izšļaksta maz, spēj nepārdzīvot, ja kāds ēd ko garšīgu. Spēj paņemt lietu, paskatīties un nolikt atpakaļ. Spēj vakarā savākt daļu savu rotaļlietu.

Divos gados runā teikumos, kas sastāv no 2-3 vārdiem, sevišķi strauji papildinās vārdu krājums. Rotaļājas ar citiem bērniem, piemēram, mūkot un ķerot. Saprot un priecājas par īsiem stāstiņiem, izpilda vienkāršus lūgumus, piemēram, aizej uz otru istabu un atnes bumbu. Spēj nosaukt pazīstamu lietu attēlus. Saprot “mazs”, “liels”, “ieod man visus”, ”iedod tikai vienu”. Spēj atšķirt dažādas krāsas. Un pāris nosaukt. Spēj nodziedāt kādu dziesmiņu. Ceļ torni no vairākiem klučiem. Spēj atdarināt figūru no 3 klucīšiem. Atdarinot zīmē vertikālu līniju. Prot novilkt ērtākos apģērba gabalus un dažus uzvilkt. Prot mazgāties. Spēj nolikt vietā savas drēbes un mantas. Ar atgādinājumu spēj nečurāt pamperos, bet tikai podā. Ar piesardzību izturas pret svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Saprot, ka spēj sev sagādāt sāpes, piemēram, pieskaroties karstam traukam. Spēj norādīt kur sāp. Lec ar abām kājām vienlaicīgi. Mēģina mest un ķert bumbu, met to no apakšas uz augšu un sāk ievērot mešanas virzienu. Spēj noiet kājām kilometru.

Trīs gados: apgūst morāles pamatus: nedari pirmais citam to, ko negribi, lai dara tev. Iemācās iedraudzēties un aizstāvēties. Runā teikumos. Lieto vienskaitli, daudzskaitli, zina vārdu un uzvārdu. Ja nodarbība šķiet aizraujoša, viegli šķiras no mātes. Prot vienkāršu dziesmiņu, īsu dzejolīti. Liek vienkāršas puzles. Saprot: “izdali katram pa vienai”, saprot: “iedod man divus gabaliņus”. Var atbildēt uz jautājumu “ko tu dari, kad esi – noguris, izsalcis, nosalis, priecīgs, bēdīgs?”. Domas dažkārt netiek runai līdzi, runa kļūst neskaidra, bērns var sākt stostīties. Nerājiet viņu, bet mudiniet vispirms izdomāt ko viņš grib teikt un tad lēni un skaidri pateikt. Spēj neskatoties atšķirt priekšmetus ar taustes palīdzību, atšķirt siltu no auksta. Spēj sašķirot priekšmetus pēc formas. Atdarinot spēj no klučiem būvēt tiltu, zīmēt stateniskas un līmeniskas svītras. Gandrīz pilnībā apģērbjas. Patstāvīgi mazgājas un slaukās. Patstāvīgi veic sīku darbiņu ģimenes labā. Kopā ar vecākiem regulāri vingro vai apmeklē sporta nodarbības. Māk noķert lielu un vieglu bumbu. Prot braukt ar trīsriteni. Gada beigās spēj noiet 2 kilometrus, kāpj pa kāpnēm neturoties, pārmaiņus abām kājām.

Četros gados: bērns parasti ir ļoti pļāpīgs, un runā gramatiski pareizi. Var neizrunāt dažas skaņas piemēram r, l, s, u.c. Patīk fantazēt, lietot nepazīstamus vārdus, izdomāt savus vārdus, ja vajadzīgais vārds aizmirstas. Zina cik rokām pirksti, prot uz tiem skaitīt. Zina kur dzīvo. Ja gadītos nomaldīties, zina, ka vislabāk lūgt palīdzību vai nu policistam vai sievietei ar mazu bērnu pie rokas. Prot nosaukt ķermeņa daļas. Spēj patstāvīgi lasīt īsus, pazīstama satura stāstiņus. Var atkārtot saprotamus teikumus, kuros ir 4-6 vārdi. Prot: izdalīt katram pa 2 gabaliem. Zina kas ir pirmais, otrais, pēdējais. Zina, kas ir pretējs, var papildināt – uguns ir karsta, bet saldējums ir …māmiņa ir sieviete, tētis ir …. Pēc norādījuma kādu brīdi sēž klusu un mierīgi. Prot zīmēt, līmēt, griezt ar šķērēm, veidot ar plastilīnu. Pēc parauga zīmē riņķi, krustu, spēj novilkt līniju starp 2 punktiem, pazīst dažādas formas: apaļš, četrstūrains, lodveida, garens u.c. Izmantojot multiplikācijas un valodas mācības filmas oriģinālvalodā, iemācās pāris teikumus kādā vecākiem zināmā svešvalodā. Valodas bērns visvieglāk apgūst vecumā no 4 līdz 10 gadiem. Pēc taustes spēj atšķirt dažādu priekšmetu formas: bumba, klucītis, prot īkšķi pēc kārtas pretstatīt pārējo pirkstu galiem. Māk sarindot priekšmetus pēc garuma, māk izkrāsot laukumus. Var izpildīt 3 secīgas darbības, piemēram: noliec izlietnē karoti, atnes no otras istabas bumbu un aiztaisi istabai durvis. Spēj sajust, pie kuras ķermeņa vietas viņam pieskaras pat tad, ja acis ir aizvērtas. Var pateikt kur sāp nenorādot ar roku. Labi skrien, var taisni noiet pa līniju, prot ķert un mest bumbu, spēlēt badmintonu ar balonu, kāpj pa kāpnēm bez pieturēšanās, dažas sekundes spēj nostāvēt uz vienas kājas, var noķert mazu bumbu. Spēj noregulēt ūdens temperatūru. Spēj vannā peldēt uz muguras bez pieturēšanās, izdarīt dziļu ieelpu un aizturēt elpu, nirt. Prot šūpoties šūpolēs. Spēj noiet 3 kilometrus

Piecgadīgu bērnu pastiprināti interesē rakstīšana un lasīšana. Viņš spēj pastāstīt pagātnes notikumus. Prot iedraudzēties, pieklājīgi sarunāties ar pieaugušo. Liek sarežģītas puzles. Zīmē cilvēku no 6 daļām. Atšķir materiālus no kā gatavotas lietas. Spēj aprakstīt un paskaidrot pēc pielietojuma, formas, izgatavošanas materiāla, piemēram, kas ir banāns, bumba u.c. Prot aizsiet kurpju šņores. Prot saklāt gultu, nomazgāt savus traukus. Māk ēst ar dakšiņu un nazīti. Uzvārīt tēju, olu, uzsmērēt sviestmaizi. Saprot pa telefonu teikto un spēj atkārtot citiem. Lec uz vienas kājas. Prot staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, pēdu ārmalām. Spēj ilgstoši nostāvēt uz vienas kājas, mest bumbu pret grīdu vai pret sienu un noķert, prot mest kūleņus, slidot ar skrituļslidām, braukt ar divriteni, slēpot. Spēj noiet 4 kilometrus.

Sešos gados: Spēj atstāstīt īsu stāstiņu un paskaidrot detaļas. Spēj izpildīt 4 secīgas darbības. Uzmetot skatienu, spēj noteikt priekšmetu skaitu līdz 4, tos īpaši neskaitot, no iegaumētas 6 priekšmetu grupas var pateikt, kuri divi trūkst. Pazīst pulksteni. Spēj nostāvēt uz vienas kājas ciet acīm, lēkt ar lecamauklu.

Ja vecāki ir devuši iespēju vingrināties, bērns prot patstāvīgi ģērbties, ēst, ievērot higiēnu, klāt gultu, uzturēt kārtībā savu istabu, izstāstīt savas vajadzības pieaugušajiem, dziedāt, kustēties mūzikas ritmā, lasīt, saskaitīt un atņemt līdz 20, rakstīt drukātiem burtiem, patstāvīgi izpildīt uzdoto, pazīst naudu, prot iedraudzēties un aizstāvēties, praktiski apguvis pirmās klases mācību vielu – ir gatavs sekmīgi sākt mācības skolā.

informācijas avots:http://www.bernuarsts.lv

Ja kādā no bērna attīstības posmiem ir bijušas problēmas, trauma no tām var saglabāties uz visu mūžu. Piemēram, tie bērni, kas izcietuši daudz stresa, būdami vēl mātes vēderā, arī pēc dzimšanas nereti jūtas pastāvīgi iebiedēti un nedroši. Psihologi reizēm pauž viedokli, ka tie bērni, kas ar problēmām saskārušies dzemdību posmā, ir dzīvotspējīgāki un aktīvāki par citiem, taču uz dzīves grūtībām reaģē strauji un ar izteiktu agresivitāti. Šo posmu bērnam ir iespējams būtiski atvieglināt, ja vecāki savu iespēju robežās un pat pāri tām rūpējas par topošās ģimenes psiholoģisko komfortu, mātes mieru un emocionālo stabilitāti.

Pēc bērna dzimšanas tā pirmais dzīves gads paiet, lai reālajā dzīvē izveidotu stabilas, drošas psiholoģiskās saistības starp bērnu un viņa jauno ģimeni, kurā tas (protams, situācijas ideālā pavērsienā) pavadīs savas dzīves būtisku daļu. Šajā periodā bērns mācās smaidīt, atbildot uz mātes smaidu. Tas nav tikai salīdzinājums, psihologi tieši šo spēju reaģēt ar smaidu analizē kā būtisku bērna sociālās attīstības niansi, kas dod pamatu jauna posma sākšanai bērna un mātes attiecībās, abu emocionālajā saskarsmē.

Kādā rakstā, diemžēl šobrīd neatceros tā autoru, lasīju, ka bērns visagrāk, apmēram 4 mēnešu vecumā, iemācās atšķirt dzeltenu, sarkanu, zilu un zaļu krāsu – un normāli esot, ja prioritāte tiek dota zilajai un sarkanajai. Savukārt, ja bērns atsakās no zilās krāsas un dod priekšroku dzeltenajai, tas esot drošs rādītājs tam, ka kāda no bērnam svarīgām prasībām netiek apmierināta.

Pirmā gada pēdējos mēnešos bērns sāk staigāt. Šeit ir divi būtiski aspekti, kas jāņem vērā: pirmkārt, lai sekmīgi noritētu mazuļa staigātprasmes apgūšana, viņam ir jādod pietiekama kustības brīvība un telpa, vienlaikus neaizmirstot, protams, par drošību – taču ar to nekādā ziņā nepārspīlējot, tā kā otra svarīgā nianse ir bērna „atdalīšanās” no vecākiem. Mācoties staigāt, mazulis mācās vienlaikus būt patstāvīgāks, uzņemties kontroli un atbildību pār situāciju. Šajā pašā periodā bērns izrunā pirmos vārdus. Visbiežāk tā ir samērā bezjēdzīga, bez bērna paša tikai varbūt vēl vecākiem daudz maz saprotama vāvuļošana – un tomēr tā ir runa, svarīga bāze, uz kuras pamata bērns drīz veidos savu komunikāciju ar apkārtējo vidi.

Intensīva bērna runas, intelekta un uztveres attīstība ir raksturīga laika posmam no pirmā līdz trešajam dzīves gadam. Bērns mācās uztvert priekšmetu īpatnības un iesaistīt tos darbībā; diezgan svarīgi ir bērnam šajā posmā piedāvāt dažādas apmācošas rotaļas, kas līdzās interesantai laika pavadīšanai sniedz bērnam arī sociālās iemaņas (smilšu kūku „cepšana”, leļļu „audzināšana”, apģērbšana un „barošana” u.c.). Perioda beigās bērns parasti jau ir izveidojis būtisku vārdu krājumu, ir iemācījies atdalīt sevi apziņā no citiem cilvēkiem un apzināties savu patību. Arvien biežāk bērns lieto vārdus „es” un „es pats”. Un tieši ar šo jēdzienu „es pats” ir saistīta bērna pirmā attīstības krīze (vārds krīze šeit lietots nevis negatīvā nozīmē, bet gan, lai apzīmētu normālas attīstības gaitas pārejas posmu). Krīzes periodā bērns kļūst diezgan negants – parādās spītība, ietiepība, negatīvisms un pirmie protesti pret vecākiem, kas izpaužas nepaklausībā, strīdos. Reizēm bērns var pat kauties. Un tomēr tā ir normālas attīstības pazīme, bērns kļūst pieaugušāks, mācās formulēt savu personīgo viedokli. Šī krīze tikai tad ieilgs un varbūt pat kļūs par problēmu, ja zaudēsiet pacietību un reaģēsiet uz bērna uzvedību ar pretagresiju. Normālas krīzes gaitas gadījumā bērnam radīsies tieksme uz patstāvību. Netraucējiet viņam! Pat tad, ja viņš pirms došanās ārā ģērbjas ilgāk, nekā ar Jūsu palīdzību – ļaujiet viņam to darīt pašam. Ja viņš nekārtīgi nomazgā šķīvi – nedariet to viņa vietā. Ja rezultāts ir Jums nepieņemams, varat to pašu šķīvi vēlāk nomazgāt kārtīgi, bērnam neredzot. Bērnam ir svarīgi apzināties, ka viņš dara kaut ko pats saviem spēkiem, ka viņam uzticas. Nekārtīgi aizsietas kurpju auklas ir mazākais ļaunums, ja salīdzina ar iespēju no bērna ilgi vairs nesagaidīt patstāvīgu rīcību un iniciatīvu.

Arī tālākajos gados ļoti liela nozīme ir dažādām spēlēm, varētu pat teikt, ka viss, ko dara bērns šajā posmā, ir spēle. Ja vecāki paši spēs iejusties bērna lomā un nodrošināt bērnam kompāniju, iegūs visa ģimene – gan bērna attīstības ziņā, gan arī cieņas pieaugšanā no bērna puses pret vecākiem. Bērnam var piedevām dot daudz svarīgu sociālo iemaņu, spēlējot ar viņu „veikalu”, „slimnīcu”, „ģimeni” utt. Centieties jebkuru radošu darbību pārvērst par spēli!

Apmēram ap 7 gadu vecumu bērnam jau ir izveidojušies aptuveni priekšstati par to, kas ir labs un kas slikts. Liels uzsvars, tai skaitā arī spēļu ietvaros, ir jāliek uz morāles un ētisko normu izpratnes veicināšanu. Šeit es gribētu uz mirkli atkāpties un atkārtoti uzsvērt vārdu „izpratne” – jo diezgan bieži vecāki šīs morāles normas bērnam uzspiež, nevis iemāca. Izpratni neveido mehāniska „iekalšana”, drīzāk tas var kļūt pat par protesta reakcijas pamatu vēlākā vecumā, kad bērns var sacelties pret šīm normām. Esiet pacietīgi un skaidrojiet, analizējiet kopā ar bērnu dažādas situācijas viņam saprotamā valodā! Spēlējiet spēles, kurās ir ne tikai ideja, bet arī noteikumi un sižets. Ļoti svarīgi, lai bērns mācītos šos noteikumus un sižetu veidot arī pats, rotaļājoties ne tikai ar Jums, bet arī ar citiem bērniem. Blakus visam iepriekš minētajām, neaizmirstiet arī par kustību rotaļām un dažādām intelektu attīstošām spēlēm (galda spēles u.c.), „mājas teātri”.

Šajā laikā norisinās vēl viena būtiska krīze bērna attīstībā – skolas vecuma sākums, kuram bērni bieži vien nejūtas gatavi. Arī šeit ir svarīga loma izpratnei par morāli un ētiku, lai citi bērni Jūsējo nepavedinātu uz dažādām nelāgām izdarībām. Taču galvenais ir bērna spēja domāt un rīkoties patstāvīgi, bez vecāku tuvuma un tūlītēja atbalsta. Šajā vecumā galvenais uzsvars tiek likts uz mācībām, tomēr arī par spēlēm nedrīkst aizmirst, turpiniet tās, tikai atrodiet arvien jaunus spēles līmeņus – tas palīdzēs bērnam attīstīt fantāziju un atpūsties pēc skolas. Atcerieties, ka šajā vecuma posmā, apmēram no 7 līdz 11 gadu vecumam, bērnā veidojas spēja iejusties „cita ādā”, emocionāli just citiem līdzi, tas ir jauns posms viņa pašapzināšanās pieredzē.

Skolas vecums kā tāds ir vērsts uz pašvērtējuma iegūšanu un stabilizēšanu, sociālās adaptācijas iemaņu veidošanu, attiecībām ar pretējo dzimumu; tas ir būtisks personības lūzuma periods starp bērna un pieaugušā dzīvi, krīžu pilns vecums. Taču tas ir jau cits un ļoti, ļoti plašs stāsts.

Jānis Šterns

Informācijas avots:Manaģimene.lv

Tumšos un drēgnos gada periodus bieži vien gaidām ar bažām – atkal tas slimošanas laiks! Un pamats bažām ir. Saule vairs nav tik dāsna, bērni biežāk uzturas telpās un nav tik aktīvi, kā vasarā. Arī laika apstākļi ir labvēlīgi tam, lai vīrusi un dažādi kaitīgi mikroorganismi varētu sākt uzdzīvot.

Tomēr, arī bērns var būt pietiekoši spēcīgs, lai neļautos šiem uzbrukumiem. Vasarā uzkrātā saules enerģija, vitamīni no augļiem un dārzeņiem, zīdainim – māmiņas piens, peldēšanās, daudz jauki piedzīvojumi (arī ziemas aktivitātes), pozitīvas emocijas un vecāku mīlestība – tie visi būs noderīgi palīgi cīņā pret sīkajiem ļaundariem – slimību izraisītājiem.

Ja slimība bērnu tomēr uzveikusi, palīgs būs jūsu ģimenes ārsts, kurš noteiks, kāds režīms un kādi medikamenti nepieciešami. Bet, tā kā slimošana bieži vien sākas vakaros, naktīs un svētku dienās, sniegšu īsus padomus, kā paši varam sniegt pirmo palīdzību savam bērnam sarežģītākajās situācijās.

Paaugstināta ķermeņa temperatūra

Paaugstināta ķermeņa temperatūra ir pirmais signāls tam, ka pats organisms jau uzsācis cīņu ar slimības izraisītāju. Tā ir organisma normāla aizsarg reakcija, tomēr reizēm pārāk spēcīga, un bērnam var draudēt pārkaršana.

Ja temperatūra paaugstināta zīdainim, jābūt ļoti uzmanīgiem, medikamenti jādod uzreiz, ja temperatūra ir sasniegusi 37,5 grādus (visbiežāk tās ir rektālās paracetamola svecītes). Zīdainim paaugstināta temperatūra ir ļoti bīstama (var sākties krampji un apstāties elpošana).

Ja ir skaidri zināms, ka šāda reakcija ir no profilaktiskās potes vai zobiņu šķilšanās, tad ar šo svecīti problēma būs atrisināta. Ja iemesls nav zināms, vai arī, ja temperatūra nemazinās, noteikti jāmeklē ģimenes ārsta palīdzība. Neatliekamā medicīniskā palīdzība jāsauc tad, ja zīdainis patiešām slikti jūtas, vai arī, ja jums pašiem nav drošības sajūta par to, ka spēsiet palīdzēt.

Ja temperatūra paaugstināta bērnam, medikamentus jāsāk dot, ja temperatūra pārsniedz 38,5 grādus. Visbiežāk tas ir paracetamols (sīrups, kura sastāvā ir paracetamols). Lai šo spēcīgo aizsargreakciju mazinātu, tiek lietots arī suprastīns, un ja divu stundu laikā temperatūra vēl nekrītas, tad tiek izmantots arī analgīns. Ja temperatūra pārsniedz 39 grādus, to neizdodas pazemināt, ir jāmeklē ārsts, jo arī bērnam paaugstināta ķermeņa temperatūra var būt bīstama.

Lai kādi arī ir temperatūras paaugstināšanās iemesli, pirmkārt, jāseko, lai bērns nepārkarstu, un tad jāmeklē ārsts, lai uzzinātu temperatūras paaugstināšanās iemeslu, jo, ja tā būs strutaina angīna vai meningīts, bez nopietnas ārstēšanās un antibiotikām neiztikt.

Vecāku rīcība, ja bērnam paaugstināta temperatūra, drudzis

# ja karsti – atģērbt, atsegt, atvēsināt pieri, un apakšstilbus ar vēsām, mitrām kompresēm. Ja sākas drebuļi, silti sasegt, kad atkal karsti – atsegt un atvēsināt,

# dot daudz dzert,

# vēdināt telpas,

# dot temperatūru pazeminošus medikamentus, skatoties pēc bērna pašsajūtas, jo citi bērni slikti jutīsies jau pie 37.0 grādu temperatūras, citi – ar 38.0 grādu temperatūru vēl draiskosies un nejutīsies slikti.

# kad iespējams, konsultēties ar ārstu, lai noskaidrotu paaugstinātas temperatūras iemeslu.

Apsaldēšanās, atdzišana

Zīdaiņi ir ļoti jūtīgi pret aukstumu. Ķermeņa termoregulācija nostabilizējas tikai pirmā dzīvības gada laikā, tādēļ zīdaiņa apģērbam jāpievērš īpaša uzmanība visos gadalaikos. Zīdainis jāsaģērbj tā, lai tam nebūtu ne pa aukstu, ne pa karstu. Māmiņas bieži vien baidās, ka zīdainim varētu būt auksti, tādēļ saģērbj to pārāk biezās drēbēs. Tad zīdainis sasvīst, var rasties ādas iekaisums, noģērbjot – strauja atdzišana, kas nelabvēlīgi ietekmē imūnsistēmas darbību. Nodrošināt zīdainim vēlamo temperatūru noteikti palīdz dabīga materiāla apģērbs. Tādā zīdaiņa āda var netraucēti „elpot” un līdz ar to nepārkarst.

Bez silta apģērba ir svarīgi rūpēties arī par sejas ādas aizsardzību. Ja paredzēta pastaiga aukstā un vējainā laikā, vēlams izmantot kvalitatīvu, dabīgu, speciāli šim nolūkam paredzētu ādas aizsargkrēmu. Ja laukā ir ļoti auksts, mitrs, vējains laiks, labāk pastaigu atlikt uz citu dienu.

Ja tomēr apsaldēties ir gadījies, un apsaldētas ir atsevišķas ķermeņa daļas (deguns, vaigi, ausis, roku, kāju pirksti), nekādā gadījumā tos neberzēt ar sniegu vai šalli, jo āda nav labi apasiņota, un šādā veidā to var tikai ievainot.

Rīcība apsaldējumu un atdzišanas gadījumā:

# bērnu nogādāt siltā telpā,
# atbrīvot no mitra, auksta apģērba, ietīt bērnu siltās segās,
# nosalušās ķermeņa daļas sasildīt pamazām, ne strauji,
# dot dzert siltu dzērienu, bet ne karstu,
# nekādā gadījumā nedot alkoholu saturošus dzērienus, jo to sildošā darbība ilgst tikai īsu brīdi, pēc tam salst vēl vairāk,
# ja apsaldējumi ir dziļi (veidojas, pūšļi, pietūkums, nedabīgas izmaiņas uz ādas), vai arī atdzišana ir tik nopietna, ka rodas apziņas traucējumi, nekavējoties meklējiet ārsta palīdzību.

Traumas

Ziemā braucot ar ragaviņām vai slēpēm nereti gadās arī neveiksmīgi nokrist. Tas pats var gadīties slidotavā, vai uz ietves, nejauši paslīdot. Ja bērnam pēc kritiena nav nekādas traucējošas sāpes vai kustību ierobežojumi, uztraukumam nav pamata. Taču zīdainim jebkurš kritiens var izrādīties ļoti traumējošs. Parasti visvairāk tiek traumēta galva, jo attiecībā pret ķermeni, galva ir lielāka un masīvāka, līdz ar to, triecienu saņem vairāk.

Ja pēc kritiena bērnam ir lielas sāpes kādā ķermeņa daļā (arī vēderā!), nevar pakustināt kādu ķermeņa daļu, ja ir sasista galva, vai kritiena rezultātā radusies vaļēja brūce, tad:

# nogādājiet bērnu medicīnas iestādē pēc iespējas nekustīgā stāvoklī, vai izsauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību,
# sasistās ķermeņa daļas nevajag kustināt, ja ir vaļēja brūce, uzmanīgi jāuzliek pārsējs,
# medicīnas iestādē būs nepieciešams veikt rentgenu, vai ultrasonogrāfiju, lai pārbaudītu, cik nopietna ir trauma.

Lūdzu, atcerieties

# Neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana no fiksētā tālruņa 03, no mobilā tālruņa 112;
# nebaidieties zvanīt savam ģimenes ārstam, it īpaši dienas laikā. Ārsts ir daudz mācījies un strādā, lai jums palīdzētu;
# ja jūsu bērns ir saslimis, dāvājiet viņam vairāk uzmanības un mīlestības kā parasti, jo pozitīvas emocijas veicinās ātrāku izveseļošanos;
# lūdzu, nevediet slimu bērnu uz bērnu dārzu. Daudzi slimību izraisītāji ir ļoti „lipīgi”, tādēļ ir iespēja saslimt arī citiem bērniem. Bērns savās mājās jutīsies vislabāk, un arī ātrāk izveseļosies, tādēļ vecākiem jāatrod iespēja bērna slimošanas laikā būt ar to kopā;
# gada tumšajos periodos nebūtu vēlams zīdainim ilgi uzturēties sabiedriskās vietās ( lielveikalos, sabiedriskajā transportā, u.c.), jo tas palielina iespēju vieglāk iegūt slimības izraisītāju.

Raksta autore: Aija Apsīte, operatīvā medicīniskā dienesta ārsta palīgs.

DELFI sievietēm

Vispirms dažas lietas, kuras vajadzētu ievērot, kad pirmo reizi tuvojaties bērna inkubatoram. Nevajadzētu pārāk skaļi runāt pie inkubatora. Uzmanīgi jāatver inkubatora lodziņus un tieši jāsarunājas ar bērniņu. Jāapdomā savu darbību – velti nevajadzētu vērt vaļā šos lodziņus un jāmēģina izdarīt visu vienā reizē.
Ļoti bieži inkubators arī tiek izmantots kā “galds”. Nevajag neko uzlikt uz tā. Blakus ir pietiekami daudz vietas, kur visu var novietot.

# Te daži mērījumi: Parasta saruna notiek 65 dB robežās
# Miegs mazuļiem tiek traucēts pie 70dB
# Dzirdes traucējumi iestājas, ja ilgstoši ir >84 dB
# Intensīvajā terapijā parasti ir ap 60 – 70 dB
# Atverot inkubatora lodziņu, rodas 111 – 124 dB
# Uzliekot “uzmanīgi” piena pudelīti uz inkubatora, rodas 84 – 100 dB

Pārāk liela gaismas ietekme var kaitēt bērna vēl nenobriedušajām acīm, tāpēc inkubatori tiek pārklāti ar sedziņām. Jāraugās, lai bērnam nespīd acīs saule un lai viņš neatrodas kādā citā, tiešās gaismas ietekmē.

Kā pozicionēs, tā attīstīsies…

# Pareiza bērna pozicionēšana ar vismazāko iespējamo gravitācijas spēka ietekmi ļauj viņam/-ai attīstīt paša aktivitāti,
# izjust pozitīvo kustību pieredzi,
# uzlabot dziļo jušanu,
# locītavu novietojums kļūst fizioloģiskāks.

Priekšlaicīgi dzimušais bērns
Atkarībā no bērna veselības stāvokļa un varēšanas ir jāizmanto visas iespējamās pozas, t.i., guļus uz muguras, uz vēdera un uz abiem sāniem. Tāpēc priekšlaicīgi dzimušos zīdaiņus nedrīkst vienkārši ielikt inkubatorā vai gultiņā bez atbalsta!

Pierādīts, ka pozicionēšana un handlings veicina normālu motoro attīstību un samazina nepareizu kustību paraugu attīstību. Agrāk bija pierasts mazuļus noguldīt uz muguras, lai vieglāk varētu viņus novērot un aprūpēt.

Daudzi jauni pētījumi rāda, ka tieši stāvoklis guļus uz muguras nav optimāls attiecībā uz skābekļa un enerģijas patēriņu.

Priekšlaicīgi dzimušais bērns
Pozicionēšana guļus uz muguras: Pozicionēšanas palīglīdzekļus var likt apkārt ķermenim diezgan tuvu, lai bērns jūt to robežas. Bērna ķermenītis, pēc iespējas, ir novietots simetriski. Rokas un kājiņas, pēc iespējas, ir saliektas. Ja bērns ir ļoti maziņš vai muskulatūras tonuss ļoti zems, bērna kājiņas gūžu locītavā būs ļoti izvērstas (vardes poza).

Domājot par bērna tālāko attīstību, ir jābrīdina par šo pozu, jo, ja tā tiek uzturēta ilgstoši, var saīsināties svarīgi muskuļi un tas, savukārt var iespaidot mazuļa fizioloģisko kustību attīstību. Tāpēc papildus pie gūžas locītavas jāpieliek vēl kādu pozicionēšanas palīglīdzekli.

Pozicionēšana guļus uz vēdera: Arī šajā pozā mazulim ir nepieciešama palīdzība. Ja mēs noliekam bērnu bez pozicionēšanas palīglīdzekļiem un bērna muskulatūras tonuss ir zems, tad bērns gulēs pavisam izstiepts – kājas un rociņas būs izstieptas, bet gūžas locītavā kājas varētu atkal būt izvērstas (vardes poza).

Šajā gadījumā spiediens būs uz bērna vēdera un simfīzes, viņam būs grūti elpot, tāpēc kājas ir jāsaliec celīšos un jābīda uzmanīgi zem mazuļa vēderiņa. Bērns gulēs it kā ar dibentiņu uz augšu. Tā atbrīvosies bērna diafragma, un viņš varēs brīvi elpot. Arī šajā gadījumā ar pozicionēšanas palīglīdzekļiem papildus var balstīt kājas. Rokas ir uz augšu un guļ blakus galviņai.

Zinātnieki Downs, Turrill un Pym vienoti uzskata, ka ilgstoša gulēšana uz muguras vai uz vēdera var novest pie izteiktas gūžu locītavas saliekšanas un vardes pozas.

Pozicionēšana guļus uz sāniem: Mazulis pats nespēj stabili nogulēt uz sāniem, jo muskulatūras tonuss ir par zemu. Lai noturētu bērnu šajā pozā, viņš ir jāatbalsta ar pozicionēšanas palīglīdzekļiem, kuri jānovieto bērnam aiz muguras, rokas un kājiņas ir saliektas.

Jāuzmanās, lai apakšējā rociņa netiek nospiesta un nenosprosto asinsriti. Galva ir vienā līnijā ar mugurkaulu. Ja tiek pozicionēts ar pakaviņu, tad putuplasta pildītais pakavs atradīsies starp mazuļa kājiņām. Ja pakavs ir pildīts ar griķiem, tad tas būs novietots aiz bērna pēdiņām.

Bērniem, kuri guļ uz sāniem un ļoti atliec galviņu (opistotonus), ir nepieciešams stingrs atbalsts, kas ietvertu arī galviņu. Bieži bērni, kuriem ir elpošanas problēmas un/vai viņi ir tikuši mākslīgi ventilēti, guļ šādā pozā, jo tādā veidā viņi spēj labāk elpot.

Dvīņi vai trīņi: Viņus pēc iespējas ilgāk vajadzētu atstāt kopā vienā gultā. Bērni mātes vēderā ir pieraduši viens pie otra un šo tuvības sajūtu nevajadzētu pārtraukt, ja vien abu bērnu veselības stāvoklis to atļauj. Bērni var gulēt blakus viens otram vai arī tā, ka viens guļ ar galvu pie otra bērna kājām.

Tas nekas, ka viņi viens otru aptausta vai viens otram liek roku uz sejas. Viņi viens otram noteikti nedarīs pāri! Amerikā pētījumi liecina pat par to, ka dvīņus jāsaliek kopā pat tad, ja vienam ir ļoti slikti ar veselību, jo veselais varot dot spēku slimajam un palīdzēt viņam izveseļoties! Vai nav fantastisks atklājums?!

Kontaktelpošana

# Lai mazulim, kuram ir elpošanas problēmas, palīdzētu, var pielietot šādas metodes: Mātes/tēva balss
# Mātes/tēva rokas
# Laba pozīcija
# Samazināts kairinājumu daudzums
# Kontaktelpošana
# Pozīcijas maiņas
# Ķengura metode

Ļoti mazi mazulīši mēdz dažreiz arī “aizmirst” elpot. Ja mēs tieši viņus neturam ķengura pozā vai nestāvam blakus, tad varam izmantot mazus rotaļu dzīvnieciņus, kuri ir pildīti ar putuplasta lodītēm. Tie nedrīkst būt par lieliem vai par smagiem. Bērns jūt šos kairinājumus un tik bieži neaizmirsīs elpot.

Ķengura metode

Ķengura metode ir viena no vismīļākajām, visjaukākajām un noteikti arī visbūtiskākajām kontaktmetodēm gan vecākiem, gan bērnam. Visiem vecākiem viens no vissvarīgākajiem brīžiem ir turēt savu bērnu tuvu sev klāt, apmīļot viņu un nobučot.

Mātei vai tēvam ir jāuzvelk halāts vai pogājams krekls, jānomazgā rokas un tad ērti jāapsēžas paredzētajā krēslā blakus mazuļa inkubatoram vai gultiņai. Fizioterapeits vai māsiņa pirmajā reizē sagatavo bērnu, novietojot vadus, un pēc vajadzības masku tā, lai tie netraucētu izņemt bērnu; paņem autiņu un sedziņu.

Kad māte/tēvs ir ērti iekārtojušies, uzmanīgi uzliek mazuli vertikāli uz kailām krūtīm ar vēderu pret mātes vai tēva krūtīm. Mazuļa kājas ir saliektas, rokas uz augšu. Ievērojot monitora rādītājus vai atbilstoši bērna uzvedībai un ārējam izskatam, pēc vajadzības koriģē viņa pozu mātei/tēvam, apsēžoties tiem stāvāk vai slīpāk. Pēc nepieciešamības apsedz mazuli ar autiņu un/vai sedziņu. Māte/tēvs tur savas rokas uz bērna plikā ķermenīša un var viņu glāstīt, dziedāt viņam/ai dziesmiņu vai parunāties. Vecākiem var iedot mazu spogulīti rokās, lai viņi varētu redzēt savu mazuļa sejiņu.

Handlings

Handling ir atvasinājums no angļu valodas vārda hand, kas nozīmē ‘rokas’ – tātad, mūsu roku darbs, darbojoties ar bērnu, piemēram, tīt, ģērbt, celt un nest. Handlings ir viena no Bobata terapijas sastāvdaļām, kas pie mums ir pazīstama jau vairākus gadus.

Handlings dod ideālu iespēju sekmēt bērna kustību attīstību dabīgā veidā. Šo tehniku izmanto, lai veicinātu normālu sensomotoro pieredzi, kura palīdz veidot un uzlabot zīdaiņa ķermeņa pozu, kas ir zīdaiņa iekšējā atmiņa par agrākiem kustību iespaidiem. Labi integrētas ķermeņa pozas veidošanās, pamatojas uz iespaidiem un atmiņu par dažādiem kustību veidiem. Šo kustību iespaids bieži ir ierobežots vai traucēts priekšlaicīgi dzimušajiem zīdaiņiem.

Pamatprincips ir zīdaiņa sakārtošana uz ķermeņa viduslīniju. Kustībām jānotiek nesteidzoties un iesaistot bērnu darbībā. Ar handlingu cenšas ievirzīt kustības, kas ir sagatavojošas turpmākām kustībām. Mazulis, pareizi ar viņu strādājot, izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies (un to tiešām pēc laika var just).

Ar handlingu var un vajadzētu nodarboties katram, kas saskaras ikdienā ar bērnu – vecāki, vecvecāki, māsas, brāļi, auklītes utt. Ar pareizu mazuļu turēšanu, celšanu un nolikšanu, ģērbšanu un nešanu bērnam var palīdzēt sevi sakārtot un attīstīt tālāk.

Barošana

Rīšanas reflekss attīstās starp 11. un 16. gestācijas nedēļu. Mazulis šajā laikā sāk dzert augļa ūdeni. Starp 18. un 24. gestācijas nedēļu attīstās zīšanas reflekss. Daži bērni mātes vēderā sāk zīst īkšķi un pirkstus. Meklēšanas reflekss vēlākais attīstās ap 32. gestācijas nedēļu. Elpošanas koordinācija izdodas ap 30. gestācijas nedēļu. Dažiem zīdaiņiem ir nepieciešams ilgāks laiks – līdz pat 37. gestācijas nedēļai.

Man liekas, ka nav šaubu nevienam par to, ka mātes piens priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem ir vislabākais. Mātes piens palīdz stimulēt imūnsistēmu, uzlabo smadzeņu nobriešanu un redzes spējas.

Kustību terapija

Pirms mēs uzsākam strādāt ar mazuļiem, mums uzmanīgi vajadzētu viņiem pieiet un vispirms novērot, vai viņš ir gatavs mūsu darbībai. Viņš/a varbūt staipīsies, centīsies atvērt acis, un jūs tiešām redzēsiet, ka viņš/a grib arī kontaktēties ar jums.

Sāciet ar viņu runāt, maigi viņu glāstiet un tad uzmanīgi paņemiet to rokās. Viens no terapijas veidiem ir Bazālā stimulācija. Ar to piesaista uztveri ar visām maņām, kā arī pašuztveri. Apzinātie kairinājuma piedāvājumi tiek uztverti kā informācija par apkārtējo vidi un attiecīgi apstrādāti CNS.

# Ar bazālās stimulācijas palīdzību cenšas pietuvoties primārai pieredzei, kuru zīdainis ieguvis intrauterīni, piesaistot tieši bazālās struktūras: somātiskā visa ķermeņa pieredze
# vestibulārā poza un līdzsvara veicināšana
# kustību pieredze

Prognozes

Vajadzētu atcerēties, ka attīstības pirmajos divos gados jāņem vērā nevis faktiskais bērna vecums, bet tā saucamais koriģētais vecums. Piemēram, jūsu bērns ir dzimis 15. aprīlī, 32. gestācijas nedēļā, tad 15. novembrī viņam nav 7 mēneši, bet tikai 5 mēneši, jo viņš piedzima 8 nedēļas par agru (40 grūtniecības nedēļas tiek ņemts kā izejas punkts iznēsātai grūtniecībai).

Ir liela starpība, vai mēs vērtējam mazuli kā septiņus mēnešus vai piecus mēnešus vecu bērnu. Dažādās literatūrās pat tiek minēts, ka jāņem vērā arī pavadītais laiks slimnīcā un tas jāatskaita faktiskajam vecumam.

Nobeigumā vēlos minēt citātu, kas, man šķiet, ļoti labi atspoguļo bērna spējas:

“Katra atsevišķa cilvēka attīstība ir atkarīga no individuāli atšķirīgām garīgo un ķermenisko kompensāciju spējām, kuras, savukārt, ir savstarpēji saistītas ar bērna gribu, dzīves drosmi, ģimenisko atbalstu un tā veicināšanu. Katras kustības sākumā ir motivācija, prieks par kaut ko jaunu, vēlme ar pozīcijas maiņu telpā īstenot noteiktu ideju.”
(Monika Aly).

Raksta autore ir Klaudija Hēla, fizioterapeite.