Lietošanas pamācība

Manu draudziņ, šodien tu beidzot esi apņēmies paveikt nelielu varoņdarbu savā intīmajā dzīvē – sniegt savai mīļotajai ne ar ko nesalīdzināmu baudu orālo glāstu veidā. Bet, tā kā darīsi to pirmo reizi, tu nezini ar ko sākt un kā turpināt. Tāpēc sāksim no paša sākuma.

SAGATAVOŠANĀS

Vai jūs jau esat vieni? Ja nē, tad kā tu domā visu to darīt? Ātri izdomā, kā nokļūt romantiskā divvientulībā kur neviens jūs netraucēs, kur ir duša, maiga gaisma un tikai jūs divi vien.
Skan klusa mūzika, jūs esat jau nedaudz apreibuši no skūpstiem, viņa skatās uz tevi ar kaislē mirdzošām acīm, tepat ir liela, ērta gulta… visam vajadzētu izdoties. Bet, draudziņ, kad tu pēdējo reizi esi skuvies? Ņem vērā, ka nekādi tavi glāsti nepārlicinās dāmu, ka tas ir jauki, ja tavs zods atgādinās traku ezi. Tā tu drīzāk traumēsi viņu nekā sniegsi baudu. Vispirms aizej uz vannas istabu un saved sevi kārtībā. Cerams, ka saprati, ka to nevajag darīt pēdējā brīdī? Gudrinieks! Tagad izģērbies un nomazgājies dušā. Ļoti iespējams, ka pēc veiksmīga kunilinga tava meitene arī tev gribēs atbildēt ar līdzīgien glāstiem. Esi tam gatavs…
Tagad tu esi gatavs visam, kas var notikt nākošajā pusstundā. Uzskatīsim, ka tava meitene ir pietiekoši saprātīga, lai nomazgātos dušā pirms likties gultā, kur jūs nemaz netaisāties gulēt, tikai to nezkāpēc tā sauc.
Tavas rokas slīd pa viņas gurniem, jūs esat saplūduši karstā skūpstā, čukstat vien otram mīļus vārdus… ir īstais laiks sākt. Sāc ar glāstiem kaklam, tad krūtis, vēders… izdodas? Maini lūpu pieskārienus ar viegliem mēles glāstiem. Tikai neatstāj uz viņas garas slapjas joslas, tas nav tik patīkami, kā tu varbūt iedomājies. Ja tu visu dari pareizi, tad viņas pirksti jau būs iegrimuši tavos matos vai arī žņaudz palagu, ja uz tavas galvas matu nav pārāk daudz.
Tavas lūpas slīd aizvien zemāk un zemāk, lūk jau ilgotais pauguriņš, aiz kura atrodas tā vietiņa, pēc kuras tu tā ilgojies.
Tuvāk, tuvāk… bet tagad mainām trajektoriju un pievēršam uzmanību viņas kājām. Gurnu iekšpuse ir ļoti jūtīga un var jau tavu karalieni arī nedaudz pakaitināt. Kāju skūpstīšanas tehnika ir tāda pati kā vēderiņam. Starp citu, ko dara tavas rokas? Atpūšas? Tas nu nekam neder. Ar savām siltajām rokām izpēti viņas ķermeni, kur ir kādi apaļumi un kāda ir viņas āda? Maiga, samtaina, silta – dod sev to baudu sajust ar rokām šo brīnumu. Tagad tu visu dari pareizi.
Kad kājiņas ir samīļotas, dodamies augstāk pie tās vietiņas, ko tu nesen apgāji. Būtu labi, ja tur nebūtu matiņu. Bet par to parunāsim vēlāk.
Bet tagad paskatīsimies uz šo rozā ziediņu. Redzi divas rozā lapiņas, kas atrodas dziļāk? Ar tām arī tev visvairāk būs jānodarbojas. Paskaties, augšā tās savienojas. Tajā vietā atrodas klitors, visjūtīgākā vietiņa. Samīļo to un tava meitene drīz vien izjutīs orgasmu. Tagad zemāk – mitra aliņa, kurai arī būs vajadzīga tava uzmanība. Un arī šaurais tiltiņš starp šo aliņu un dupša caurumiņu. Arī tā ir jūtīga vieta, neapej to! Tāpat viss, kas atrodas starp šo tiltiņu un klitoru. Ja tava meitene šo vietu neskuj, jo sliktāk viņai. Bet tagad ķersimies pie paša galvenā.
Tātad, tu iepriekš nesteidzies, viņa jau ir nedaudz uzbudināta un neatgrūž tevi no visa tā, ko tu esi ieraudzījis. Sāc no augšas, no klitora. Vispirms viegli pieskaries tam ar mēles galiņu, pārbrauc ar mēli mazajām lūpiņām un atgriezies atpakaļ. Vai garša tev patika? Pareizi, tālāk būs vēl garšīgāk. Tagad ar rokām paplet lielās lūpiņas un padari savu mēli mīkstāku. Apņem ar to klitoru. Šīs kustības veic peldoši, no apakšas uz augšu, pamazām palielinot amplitūdu. Iedomājies, ka tu laizi saldējumu. Bet tomēr pārāk neaizraujies. Procesa laikā vari mēli padarīt cietāku, paātrināt kustības, uzspiest uz podziņas.
Tagad virzies zemāk, dari to pašu ar mazajām lūpiņām. Paplūkā tās, periodiski atgriežoties pie klitora, padari savu mēli gan cietāku, gan mīkstāku. Un neaizmirsti savas lūpas! Tās ļoti labi var skūpstīt un sūkāt visu, kam tu pieskaries! Tava meitene baudīs nesalīdzināmas izjūtas… Tagad dodies zemāk un dziļāk. Tas caurumiņš, kam tu agrāk pieskāries nevis ar lūpām, bet ar savu “draudziņu”, arī gaida tavu maigumu. Nobrauc ar mēli tam apkārt un ielien iekšā. Tas nekas, ka tava mēle nav tikpat gara kā hameleonam. Tas netraucē sniegt baudu. Iebāz mēli iekšā, cik dziļi vari, pakustini to, tad atgriezies pie mazajām lūpiņām un klitora. Un atkal veic riņķveida kustības tam apkārt. Un atkal dodies zemāk. Nolaidies pie tiltiņa. Pakutini to. Tagad piekļaujies tam ciešāk. Tas nekas, ka esi nonācis arī līdz dibentiņam. Ja viss ir tīrs (kā tam arī jābūt), tad tas ir tikai patīkami.
Un tagad pastāstīšu tev, ko var darīt ar katru atsevišķu šī jaukā apvidus sastāvdaļu, pēc kura tiecas absolūtais vīriešu vairākums (starp citu, turp tiecas arī daļa sieviešu, bet tā ir citas sarunas tēma).

KLITORS

Kā jau tika minēts iepriekš, tā ir visjūtīgākā vietiņa. Tieši tai ir jāvelta visvairāk uzmanības. Klitori mēdz būt dažādi, bet veids, kā ar tiem apieties, ir viens un tas pats.
Mēles kustības:
Mīksta mēle – laizīšana, “apņemšana”, riņķveida, gareniskas, šķerseniskas kustības. Saskaņo mēles kustības ar lūpām.
Cieta mēle – kutināšana, uzspiešana, “plūkāšana”, raustīšana”. Cietas mēles darbošanos saskaņot ar lūpām būs grūti, tāpēc necenties to darīt, tas nav īpaši vajadzīgs.
Seko, kā tava partnere reaģē uz tavas mēles pieskārieniem. Dažām sievietēm baudu sagādā vai nu tikai mīksta vai tikai cieta mēle. Bet vislabāk pārmaiņus gan viena, gan otra. Tavu kustību amplitūdai un ātrumam jābūt tādam, kā tev saka priekšā pati partnere – ar vārdiem vai ar ķermeņa kustībām.
Lūpas:
Satver ar tām šo pauguriņu, skūpsti to, ievelc sevī, sūkā un vienkārši slidini tam pāri savas lūpas. Saņemot to dziļāk, paglāsti ar mēli. Tas ir ļoti, ļoti patīkami! Bet nelokalizē glāstus tikai klitoram – apņem lielāku rajonu – gan meitenei būs patīkami, gan tavai mēlei vieglāk… Ir ļoti patīkami, ja tava apakšējā lūpa atrodas kaut kur Ieejas rajonā, tad mēles glāsti tiek arī mazajām lūpiņām.

MAZĀS LŪPAS

Laikam ir miljoniem dažādu veidu, kādos var glāstīt šīs ziedlapiņas. Parunāsim par galvenajiem, bet pārējo tev pateiks priekšā tava fantāzija.
Glāsti ar mēli:
Mīksta mēle – laizi ar mēli gan katru lūpiņu atsevišķi, gan šķirbiņu starp tām, gan abas reizē. Kustības var būt gan vertikālas, gan horizontālas, gan riņķveida. Galvenais, lai viņai patiktu. Saņem vairāk un dari tā, lai kontaksts būtu ciešāks.
Cieta mēle – te ir bezgalīgs daudzums kombināciju. Gan riņķveidā, gan zigzagā, gan kutināšana ar uzspiešanu – iespējams ir viss. Tapat kā pie klitora samīļošanas, apvienot lūpu un cietas mēles darbības ir samērā grūti.
Lūpas:
Dari to pašu, ko tu darīji ar klitoru. Tikai atšķirībā no klitora lūpiņas var arī ievilkt sevī un tad kustēties augšā lejā, it kā slīdot pa tām. Kā ir? Vai no viņas lūpām jau izlaužas baudas vaidi, vai viņa jau spiež tavu galvu sev klāt? Ja tā, tad tu esi darījis pareizi. Tagad vari lūpiņas saņem šķērsām. Ievelc tās sevī un ielaid starp tām mēli. Satver ar muti tik daudz, cik vien vari un ar mīkstu mēli paglāsti lūpiņas. Šādā stāvoklī vari savu mēli arī padarīt cietāku. Un tagad izdari tā – satver vienu no mazajām lūpiņām ar savām lūpām un piespied ar mēli pie augšzobiem. Tikai dari to maigi, lai nenodarītu savai partnerei sāpes. Satver zemāk un atliec galvu atpakaļ tā, lai lūpiņa slīdētu starp mēli un zobiem. Vēl viens baudas vaids… Tagad izdari vēlreiz to pašu, tikai nevis ar mēli un zobiem, bet tikai ar lūpām. Saspiežot mazās lūpiņas zemāk, atvelc galvu atpakaļ. Tas ir tik jauki! Bet neaizmirsti par lielo lūpiņu iekšpusi. Tā ir tikpat jūtīga kā mazās lūpiņas. Tu nekļūdīsies, ja glāstīsi tās ar mēli.

VAGĪNA

Vai tev ir interesanti? Jūs vēl neesat nodarbojušies tieši ar seksu? Tad pievērsies aliņai. Tā ir ļoti interesanta vietiņa. Ar lūpām tur darboties būs sarežģīti, ir tikai divas iespējamās pieejas – noskūpstīt un izdarot satvērienu visapkārt, vilkt pie sevis. It kā iesūkt sevī. Tikai tā mēle…
Apkārt ieejai aliņā ir ļoti daudz nervu galu. Izmanto to un izdari riņķveida kustības apkārt caurumiņam. Vari palaizīt riņķī, no augšas uz leju, no lejas uz augšu. Un var arī ielīst iekšā. Ar lūpām aptver aliņas ieeju no ārpuses un vienlaicīgi atļauj savai mēlei ielīst tur iekšā – un kā balvu saņemsi savas draudzenes baudas trīsas…

“TILTIŅŠ”

Domāju, ka tev jau ir skairds, kas ar to jādara.

UN JA NU VIŅAI IR NOSKŪTI MATIŅI?

Tad atliek tikai jūs abus apsveikt. Tu būsu atbrīvots no nepieciešamības vilkt no mutes cietus matiņus, bet viņa gūs daudz lielāku baudu.
Iedomājies, ka viss tavs penis, izņemot galviņu, būtu klāts ar matiņiem… Briesmīgi, vai ne? Un cik daudz izjūtu būtu pazaudēts! Uz lielajām lūpām un kaunuma paugura sievietei atrodas tikai nedaudz mazāk nervu galu nekā uz mazajām lūpiņām. Bez tam, tavas mēles un lūpu pieskārieni tām ir tik erotiski, ka ir pilnīgi nepieciešams izmantot labu skuvekli vai epilatoru! Bet tu no savas puses apbalvo savu partneri par to – glāsti klitoru un visu, kas atrodas zemāk, aptver ar lūpām arī kaunuma pauguru un lielās lūpiņas, samīļo tās tieši tāpat kā mazās.

BET ROKAS?

Ja tās tev ir, tad tām aktīvi jāpiedalās šajā procesā! Glāsti ar pirkstiem visu, kas tur ir, ar vienu vai vairākiem pirkstiem imitē peņa kustības, vienlaicīgi ar muti aptverot klitoru. Ja tu zini, kur viņai atrodas G punkts, pieliec tur pirkstus, nepārstājot darboties ar mēli un lūpām. Un viss būs vienkārši lieliski! Ja esi nedaudz noguris, vari atpūsties, bet rokas lai turpina darboties.

KĀDU POZU IEŅEMT?

Variantu ir ļoti daudz. Klasiskais – viņa guļ uz muguras un tu starp viņas kājām. Novietojies tā, lai vismaz viena roka būtu brīva. Ļoti laba ir poza, kad viņa pievelk kājas pie krūtīm. Tad visu darīt būs daudz vieglāk… Vari nolikt viņu četrrāpus un pašam pieiet no aizmugures. Tas būs ļoti erotiski un galvenais – tādā pozā būs pieejams arī viņas otrs caurumiņš, kura glāstīšana arī sniedz lielu baudu. Poza, kad viņa guļ uz sāniem, nav īpaši ērta, lai gan, dažādības dēļ var izmantot arī to. Poza 69, kad viņas mutīte būs aizņemta ar tavu dārgumu, bet tu darīsi to, par ko mēs te runājam, ir brīnišķīga, bet ne tik ērta kā poza, kas domāta “solo numuram”.

KO DARĪT TĀLĀK?

Savādi, ka tu vēl to neesi uzminējis…

NOSLĒGUMS

Viņas mati ir iziruši uz spilvena, viņa ir pamirusi, lai pēc mirkļa paceltos vētrainā orgasmā. Nedaudz nomierinājusies, viņa pievelk tevi sev klāt un jūs savienojaties nebeidzamā skūpstā. Viņas ķermenis tik karsti un valgi aptver tavu peni, kustības kļūst uzstājīgākas un lūk arī tu jau lido pie zvaigznēm… Viņas glāsti ir pilni pateicības, bet acīs – mīlestība. Jo tu esi īsts Vīrietis, kas spējis piepildīt ar sajūsmu savu mīļoto…

Informācijas avots:http://www.domas.lv/Sex/showtopic.php?topic_id=4

Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.

Romas katoļu baznīca 24.jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca.
Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts – visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.

Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.

Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir līgo!, arī līgā!, līgojame!, līgojē! Latgalē – leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju!

Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un viņu turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai, vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur tos laipni uz ņem, pacienā gan ar sieru, gan ar alu, gan citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdziedas. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas, u.t.t. Līgojamais laiks iesākas tā divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkst līgot. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)

Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.

Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.

Jāņa dienā dara alu, sien sierus un ēd, jo tad šinī vasaras laikā govis dod visvairāk piena. (LTT: K. Bika, Gaujiena.)

Liela loma Jāņos veltīta Jāņu zālēm. Jāņu zāles otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.

Atsevišķiem augiem plūkšanas laiks bija dažāds: dažas jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas Jāņu rītā – rasā. Jāņu zāļu galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā. Tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas – kā buldurenes, rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u.c.

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. (LTT: P. Einhorns, 1627.)

Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem. (LTT: J. Bēdulis, Rundāle.)

Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bij nolūkojusi.

Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām Jāņu zālēm.

LTdz 14787
No Jānīša pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli.
- Plūc papriekšu buldurjāni,
Tad sarkanu āboliņu.

Latgalē iecienītas Jāņu zāles ir kādīlas.

Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem. (LTT: B. Riekstiņš, “Atpūta” 1932, 17. VI, 22.)

Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus – govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.

Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas – gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās, dažādu ļaunu garu, īpaši raganu atvairīšanai, min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.

LTdz 15192
Es savām gotiņām
Adatiņu kūti taisu,
Lai raganas nodurās,
Jāņu nakti staigādamas.

Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.

Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemto svētību.

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: “Viss uz mani, viss uz mani!” Ja kāds to dzird, tad lai saka: “Man kaut pusīti!” Tad arī tam piena netrūks. (LTT: A. Zālīte, Bērzpils.)

Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu pienu govīm.

Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt ir jānolauž pīlādža zars un jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars jāaizsprauž aiz kūts staba.

Jāņu vakarā no šērmūkšļa zariem iztaisa trīs krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas vairs ļauns nenotiks. (LTT: Berķenē, Lavīze Kuģis)

Latvijā un arī citās kaimiņu zemēs, bijis paradums nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu tiem dažādas kaites.

Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums Jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp Jāņabērniem un sētas saimi.

Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šais svētkos nekā netrūktu Jāņa bērnu pamielošanai.

Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās – no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai – tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.

Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.

Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.

Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta, dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs.

Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt. (LTT: B. Riekstiņš, “Atpūta”, 1932, 17. VI, 22.)

Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird.

Papardes zieda iegūšanas paņēmieni ir dažādi:
Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē. (LTT: L. Dragūne, Meirāni.)

Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam. (LTT: L. Aizupe, Irlava.)

Jāņa naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze.)

Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas papardes. Tēva reizi skaitot ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc iespējas liels riņķis un jāgaida līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs. (LTT: L. Lupiķis, Dzelzava.)

Jāņi bija laiks jauniem ļaudīm sapazīties. Par šo jauno ļaužu satikšanos stāsta ne viena vien tautasdziesma.

LTdz 16974
Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.

LTdz 17114
Nevien’ nakt’ tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.

Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas galvā lika vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.

LTdz 16960
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.

LTdz 16962
Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
Ne sievām mice bija,
Ne meitām vainadziņi.

Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.

Jāņa naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam. (LTT: J. Eniķis jun., Jaunlaicene.)

Jāņu naktī vajaga nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved. (LTT: A. Lazdāne, Kalupe.)

Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs. (LTT: J. A. Jansons.)

Literatūra:
LTdz – Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT – Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.

Informācijas avots: liis.lv

Gadsimtiem ilgi latviešu tauta ir svinējusi Jāņus – lielākos gadskārtu svētkus gadā. Jāņu svinēšanas tradīcijas laika gaitā ir pārvērtušās līdz ar ideoloģiskās iekārtas maiņu.

Mainās arī Jāņu nozīme – padomju laikā saulgriežu svinēšana kļuva par “krāšņu piedzeršanās pasākumu”, pēc tam tos aizliedza pavisam, bet mūsdienās Līgo svētki drīzāk atgādina pikniku ar desiņām un alu.

Jāņu pirmsākumi

Līgo diena, kuru agrāk sauca par ziedu vakaru, nostiprinājās tikai divdesmitā gadsimta 30. gados. Jāpiemin, ka svētku nosaukums – Līgo svētki – ir neprecīzs. Pareizais nosaukums tomēr ir Jāņi. 1928. gadā „Jaunākajās Ziņās” pats šī nosaukuma ieviesējs Emilis Melngailis raksta šādi: „Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņdziesmas, es, jaunās dienās – 1900. gadā – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgo svētki, kurš uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa dienu, Jāņnakti..”( Literatūra un Māksla. 1988. g. 24. jūn.)

Astronomiskie saulgrieži, kas ir 21. jūnijā, tika pārcelti uz 24. jūniju. Tomēr latviešu tradicionālie Jāņi nesaistās ar Sv. Jāņa Kristītāja svētkiem šajā dienā. Savā dziļākajā būtībā tie ir saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos saule ir sasniegusi visaugstāko stāvokli un spīd visilgāk.

Jāņa vārds ir gan indoeiropiešu, gan ebreju, gan arābu cilmes. Latviešiem vārds Jānis ir dabas auglības un dzīvības spēku personifikācija. Romiešu mitoloģijā Janus ir viens no vecākajiem dieviem – saules, debesjuma un vēju dievs, vēlāk visa sākuma un likteņa dievs ar divām sejām, kas ir vērstas pret austrumiem un rietumiem, gaismu un tumsu, jaunību un vecumu. Arābu un ebreju mitoloģijā šāds visa sākuma dievs ir Jahve, kas radījis pasauli, arī viņam piemitis dabas duālisms. Grieķi šo personvārdu pārveidoja par Johanēsu. Ar kristīgās ticības izplatīšanos tas piemērojās dažādu tautu valodas īpatnībām (Džons, Huans, Ivans, Džovanni u.c.). Latvijā Jāņa vārds ieviesies 13. – 16. gadsimtā.

Propagandas svētki

Okupējot Latviju, jaunajai padomju vadībai bija svarīgi likt tautai noticēt, ka vara ir viņiem draudzīga, tāpēc 1941. gada maijā Jāņu dienu – 24. jūniju – jaunā vara pasludināja par tautas svētku dienu, un līdz ar to arī par brīvdienu. Taču tūlīt pēc tam sekoja baisas izvešanas, un Jāņu naktī priecāties vairs nebija iemesla. Karam beidzoties, varas pārstāvji nolēma šo ideju turpināt. 1945.gada 19. jūnijā laikrakstā „Cīņa” tika publicēts LPSR Arodbiedrību Centrālās padomes prezidija lēmums, kurā komitejām lika piesaistīt plašas strādnieku masas Līgo svētku svinēšanā, organizējot izbraukumu referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem u.tml. Nolūks bija nepārprotams – pārvērst Jāņus (tolaik tos sauc arī par Līgo svētkiem) par padomju propagandas svētkiem.

Jauns aizdomu vilnis pret šiem svētkiem sākās pēc 1949. gada deportācijām. 1950. gadā Līgo svētkus izņēma no oficiālo svētku dienu saraksta, tajos bija jāstrādā. Pēc Staļina nāves pakāpeniski un neuzkrītoši svētku svinēšana atjaunojās. Ar LPSR Ministru Padomes lēmumu 1954. gadā Līgo diena kļuva par svinamu dienu, kas bija jāatstrādā tuvākajā svētdienā. Pēc 1959. gada Latvijas PSR nacionālkomunistu izdzenāšanas no amatiem svētkiem sākās pamatīgi uzbrukumi, sakrītot ar jaunu kampaņu lauksaimniecībā – kukurūzas audzēšanu (Hruščova laikos).

Jānis Stradiņš rakstā “Par Jāņu svinēšanu un Jāņu apkarošanu” (“Lauku Avīze”, 1988.g. 18.jūn.) raksta: “Apstākļu zinātāji stāsta, ka jau 1959.gada 9.- 13.jūnijā, kad Latvijā uzturējies Ņikita Hruščovs, divi vietējie darbinieki pievērsuši viņa uzmanību Līgo svētku ieražai, kas drīzumā bija gaidāma. Dažādu apstākļu saērcināts, Hruščovs vaicājis republikas vadībai, kas tie tādi vēl par svētkiem, kuros tiekot dzīrots un dziedāts uz nebēdu. Šī valstsvīra holeriķa replika – drīzāk gan jautājums – dziļi iesēdies prātā kādam vēlākajam republikas vadītājam, Jāņa dēlam, kuram šie svētki jau izsenis bija likušies visai aizdomīgi. Voluntāru pārdomu rezultātā 1961. gadā aizliedza ne tikai Jāņu svinēšanu, ne tikai līgošanu un aplīgošanu, bet arī nesaudzīgi apkaroja visu ar Jāņiem saistīto – rakstniecībā, mūzikā, kinematogrāfijā, pat kulinārijā.”

Kreppapīra farss

Līdz 20. gs 60. gadiem tomēr tika pieļautas tautiskas (drīzāk jau pseidotautiskas) svētku pastkartes un citas vairāk vai mazāk ar Jāņiem saistītas izdarības. Valdības pielabināšanās laikā tika ieviestas krāšņas sombrero cepures ar kreppapīra lentēm un citi šī materiāla rotājumi Jāņu svinēšanai. Valdība, pārvēršot šos svētkus farsā, cerēja Jāņus izmainīt līdz nepazīšanai, lai aizmirstos to sākotnējā jēga.

Jāņu svinēšanas tradīcijas krasi izmainīja Arvīds Pelše, kurš 20. gs. 60. gadu sākumā kļuva par Latvijas komunistiskās partijas pirmo sekretāru. Pastāvošā vara centās pat zinātniski pamatot, ka Jāņi ir no dzīves atpalikušu elementu, dzērāju, nacionālistu un revolucionāru svētki. Tika uzskatīts, ka Līgo diena ir kaitīga pagātnes palieka ar pagānisku un ekspluatatorisku izcelsmi. Pēc partijas domām, Jāņi parādīja cilvēka nevarību dabas priekšā, cenšanos pielabināt visaugstāko, lai tas sūtītu labu.

1961. g. 24.jūnijā kā oficiāla direktīva parādījās “Cīņas” ievadraksts, kurā rakstīts: „Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanā ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ka svinēt vai nesvinēt ir katra pilsoņa personiska darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinību un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jaunā laika svētki un svinības.”

Vecā Jāņu politika…

Tolaik nedrīkstēja vairs pieminēt zāļlaukus un to, kas tajos auga. No tautasdziesmu krājumiem izņēma dziesmas, kurās minētas auzas, āboliņš, siens. No pavārgrāmatām izņēma Jāņu sieru, pārdēvējot to par ķimeņu, lauku vai zemnieku sieru. Jāņogas preses izdevumos tika pārsauktas par sarkanajām upenēm, jāņtārpiņi par spīdeklīšiem. Tika aizliegtas Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”. Andreja Pumpura „Lāčplēsī” un citos klasikas darbos izņēma vai pārveidoja Jāņu svinēšanas aprakstus. „Zem naža” laida visu skolas hrestomātiju, kur bija pieminēti Līgo svētki. J. Stradiņš savā rakstā citējis toreizējā Latvijas Valsts izdevniecības direktora slavenos vārdus: „Lai bērni uzzina par Līgo no citiem avotiem, tikai ne no skolas mācību grāmatām. Pat no Friča Rokpeļņa „Lovates krastos” un Jūlija Vanaga „Liepnas kaujas” nozuda ar Līgo saistītie panti. Arī dziedot Raiņa „Senatni” ar Emīla Dārziņa mūziku, rinda „…jāņugunis spīgo” Rīgas radiofonā bija jāizpilda, neskaidri murmulējot. Par dzejoļa „Uz Zilā kalna” ievietošanu Pāvila Rozīša Rakstu 5. sējumā izdevniecības redaktore V. Valpētere zaudēja darbu. Skandalozajā tiesas prāvā viņas aizstāvībai par ekspertu bija uzaicināts Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktors Ēvalds Svimpuls- Sokols, kurš tolaik drosmīgi iestājās par seno tautas tradīciju.

Uz partijas izdarībām tauta atbildēja ar ironisku dziesmiņu: “Atmaskota beidzot tika / Vecā Jāņu politika… / Tagad zināms – mūsu senči / Bija dzērāji un plenči…/ ēda sieru, dzēra alu, / Kamēr dabūja tie galu…” Dažādos norakstos šī dziesmiņa ceļoja pa visu republiku. Toreiz daudzi dažāda līmeņa sabiedriskie darbinieki, Jāņus aizstāvēdami, upurēja savu karjeru.

Šo bezprecedenta „antilīgo kampaņu” Latvijā no 1961. līdz 1965. gadam uzskatīja par viena cilvēka iegribu, un lielā mērā tas tā arī patiešām bija. Tomēr jau toreiz tika deklarēts un PSKP 22. kongresā akceptēts, ka ap 1980. gadu mēs būsim pienākuši pavisam tuvu komunismam un ka nacionālas atšķirības izzudīs pavisam drīz. Visā valstī tika izvērsta kampaņa pret reliģiju (atcerēsimies, ka tieši 1961. gadā slēdza Rīgas pareizticīgo katedrāli, lai tās telpās ierīkotu planetāriju), Vidusāzijas republikās apkaroja musulmaņu tradīcijas. Arī Latvijā atrada izdevīgu objektu, kas ļautu “nošaut divus zaķus reizē” – savienot cīņu pret reliģiju (pagānismu) un cīņu pret „buržuāzisko nacionālismu”.

Informācijas avots:Rīgas balss

Pārliecinieties, ka to vēlaties. Anālais sekss nebūt nepatīk visām sievietēm. Daudzas to atzīst par sāpīgu, daudzas to pat negrib mēģināt. Tieši tāpēc jums jāzina, vai jūs to gribat, – nepakļaujieties sava vīrieša iegribām, ja tas ir pretrunā ar jūsu vēlmēm. Protams, nevar nepieminēt, ka daudzas sievietes arī anālo seksu atzīst par ļoti patīkamu.

Atslābinieties. Anālās atveres muskuļi ir ļoti šauri un stingri un kontrolē jūsu zarnu funkcijas. Sievietei ir ieteicams dziļi elpot, pretējā gadījumā anālais sekss var radīt sāpes. Turklāt der atcerēties, ka vispirms anālajā atverē vajadzētu ieslidināt labi ieeļļotu pirkstu, lai muskuļi tiktu pakāpeniski sagatavoti dzimumlocekļa ievadīšanai. Iegaumējiet, ka mērķis nav izstaipīt anālo atveri, bet gan ļaut tai lēnām izplesties.

Lietojiet lubrikantus, eļļiņas. Trešais nosacījums patīkamam anālajam seksam ir dažādu lubrikantu lietošana. Dažādas eļļiņas un citus brīnumus var iegādāties intīmpreču veikalos.

Nesteidzieties!. Vissliktākais, ko var darīt anālajā seksā, ir steigties. Neļaujiet partnerim uzreiz dziļi un strauji ievadīt dzimumlocekli jūsu dibenā. Steigas rezultātā sievietei anālais sekss var likties nepatīkams un viņa to, iespējams, vairs nekad negribēs atkārtot. Ja anālais sekss notiks lēni un maigi – tas neapšaubāmi būs daudz patīkamāk.

Neaizmirstiet par seksuāli transmisīvajām slimībām. Viena no visbiežāk pieļautajām kļūdām ir tas, ka anālā seksa laikā tiek aizmirsts par drošību. Ir tikpat lielas iespējas saslimt ar dažādām seksuāli transmisīvām slimībām kā vaginālā seksa laikā. Anālā seksa laikā var neuztraukties par to, ka sieviete varētu palikt stāvoklī, bet par drošu seksu jādomā šā vai tā. Lietojiet prezervatīvus (pirms tam tos ieteicams ieeļļot)! Pēc orgasma uzmanieties, lai prezervatīvs nenoslīdētu un nenotiktu sēklas noplūde nevajadzīgā virzienā.

Nekad pēc dzimumlocekļa ievadīšanas anālajā atverē uzreiz to neievadiet kādā citā ķermeņa daļā! Ja jūs nodarbojieties ar anālo seksu, tad uzreiz nedrīkst turpināt ar orālo vai vaginālo seksu! Ja jūs tomēr vēlaties izbaudīt arī vēl citas seksa formas, tad pēc anālā seksa dzimumloceklis obligāti jānomazgā ar siltu ūdeni un ziepēm. Tas jādara tāpēc, ka anālajā atverē ir ļoti daudz baktēriju, kas var izraisīt dažādas infekcijas, radīt iekaisumu utt.

Un visbeidzot atcerieties, ka daudziem pāriem vispirms ir nepieciešams treniņš, lai izmēģinātu kaut ko jaunu savā seksuālajā dzīvē. Ja pirmajā reizē jums kaut kas neizdodas – neuztraucieties. Turpiniet mēģināt! Esiet pacietīgas un maigas pret sevi un savu partneri.

Ideja par divu sieviešu mīlas aktu, kurā maigie ķermeņi kaili saskārušies viens ar otru, pēc neskaitāmu aptauju datiem ir vispopulārākā vīriešu seksuālā fantāzija.

Kas ar to nodarbojas

Demogrāfiskajam stāvoklim ir liela nozīme. Ir trīs galvenās grupas, kas pamatā balstītas uz vecuma atšķirībām, kas savukārt arī ir tas, kas veido attiecīgu dzīves pieredzi.

Jaunas sievietes

Pirmā grupa ir 20 līdz 35 gadīgās. Šīs grupas sievietēm ir vislielākā nosliece iegūt seksuālu pieredzi ar citām sievietēm. Protams, viņas pašas patīkami satrauc apziņa, ka kaut kur pasaulē kāds vīrietis uzbudinās tieši viņas dēļ. Viņas ir ļoti seksuāli pārliecinātas par sevi un arī par apkārtējiem, provocē ziņkāri un kaisli pret sevi, lai eksperimentētu ar sajūtām un savu seksualitāti.

Vecākas sievietes

Par 35 gadiem vecākas sievietes bieži bijušas precētas un šķīrušās un visticamāk jau paaugušu bērnu mātes. Viņām visticamāk ir zudušas visas ilūzijas par pretējo dzimumu nelāgas pieredzes dēļ, tādēļ šobrīd viņas meklē emocionālu kontaktu, kāda vienmēr pietrūcis attiecībās ar pretējo dzimumu. Šī iemesla dēļ tieši šīs grupas sievietēm piemīt lielāka tendence kļūt par lezbietēm. Visticamāk viņu interese par vīriešiem atgriezīsies vēlāk, kad viņu emocionālās vajadzības būs apmierinātas. Dažas sievietes uz laiku var pilnībā iesaistīties lezbiskās attiecībās, bet visas dzīves laikā vairākkārt mētāties no vīriešiem pie sievietēm. Šis fakts ir ievērības cienīgs arī tādēļ, lai sieviete varētu kļūt par māti.

Vidusskolnieces

Pēdējā izmēģināt gribētāju grupa ir sieviešu dzimuma pārstāves, kuras atrodamas vidusskolas pēdējās klasēs vai augstskolās. Viņas ir jaunas (no 14 līdz 19 gadus vecas), viegli ietekmējamas un ar noslieci radīt iespaidu par sevi. Pornogrāfija internetā, Madonnas un Britnijas skūpsts, «Amerikāņu pīrāgs», «Sekss un lielpilsēta» noteikti devušas savu ieguldījumu jaunajām meiteņu intīmo attiecību normām. Meitenes, kuras skūpstās, noteikti ir heteroseksuālas, un visi to zina. Un patiesībā heteroseksualitāte ir viens no saistību uzņemšanās likumiem, zinot, ka šīs grupas meitenes nesapņotu par skūpstīšanos ar īstu lezbieti vai biseksuālu meiteni, jo tas būtu pārāk dīvaini. Un robežas šajā grupā ir skaidri noteiktas – tā ir tikai skūpstīšanās un jebkas vairāk par nelielu mēles izmantošanu nav nepieciešams un nemaz netiek gribēts.

Pamatā šīs meitenes cenšas pārspēt pašas sevi savā seksuālajā pieredzē, lai vienkārši pievērstu puišu uzmanību. Tas viss tiek darīts vairāk šova pēc, un īsta seksuālā bauda tajā nemaz netiek rasta. Diemžēl, seksuāli manipulējot, šīs meitenes tic, ka ir varenas un provokatīvas, bet patiesība ir tāla no tā.

Labi, tātad: kādas ir tavas izredzes, ka tieši tava draudzene ir bi-ziņkārīga vai biseksuāla?

Bi-ziņkāra vai biseksuāla?

Pēc definīcijas; biseksualitāte ir seksuāla un emocionāla pievilcība pret abiem dzimumiem.

Daudzas sievietes (un arī vīrieši), kas uzskata sevi par heteroseksuāliem, seko līdzi un piedalās sabiedrības seksuālās attīstības tendencēs, kas iedrošina viņus eksperimentēt un izbaudīt tās pašas seksuālās aktivitātes. Šāda uzvedība lielākoties skaidrojama kā bi-ziņkārība, jo pašas sievietes neklasificē sevi kā īsti biseksuālas.

Bi-ziņkāre ir eksperimentāla otras sievietes miesas iepazīšana tikai prieka pēc un var svārstīties no skūpstiem un pieskārieniem līdz intīmam seksuālam kontaktam. Nav noteiktas definīcijas, kur sākas un kur beidzas bi-ziņkāre, un izpētīt to īsti nav iespējams. Kādā nesenā pētījumā atklāts, ka gandrīz puse neheteroseksuālo sieviešu dzīves laikā seksuālo identitāti vairākkārt mainījušas. Šis atklājums apgāž viedokli par to, ka nav pierādījumu seksuālās orientācijas maiņai. Ir skaidrs, ka neviens nekad skaidri nevar zināt, kāda ir patiesība.

Smieklīgi, bet vairāk ierasts, ka tieši biseksuālas sievietes un lezbietes dzīves laikā maina savu seksuālo identitāti, nevis heteroseksuālās sievietes. Kā iemesls tam varētu būt iekšējais apjukums un sociālās sekas, esot geja, lezbietes vai biseksuāļa lomā.

Vai visām sievietēm piemīt biseksuālas tendences

20. gadsimta 40. gados Alfrēds Kinsijs ar savu populāro seksuālās orientācijas skalu izvirzīja nopietnus argumentus. Viņš atklāja, ka lielākā daļa cilvēku strikti nepieder ne pie vienas noteiktas hetero- vai homoseksuālās kategorijas, jo lielākā daļa no mums ir pa pusei gan tādi, gan tādi. Pašreiz ir radīta daudz modernāka – Kleina Seksuālās Orientācijas skala.

Nav daudz pētījumu, kas būtu veikti par šo tēmu, bet aptaujas, ko veicis Saslimšanu uzraudzības un novēršanas centrs, dati liecina, ka gandrīz 7 miljoni Amerikas sieviešu atzinušas, ka viņām bijusi seksuāla pieredze ar sievieti, bet 2,7 miljoniem sieviešu šī pieredze ir bijusi pēdējā gada laikā. Sieviešu žurnāla Marie Claire nesena seksuālā aptauja liecina, ka 55% sieviešu būtu ar mieru stāties seksuālajos kontaktos ar savu dzimuma pārstāvi, ar nosacījumu, ja neviens to neuzzinātu. Šī žurnāla auditorija galvenokārt ir sievietes vecumā no 25 līdz 35 gadiem.

Vēsturiski tradicionālajā Ķīnas medicīnā valdīja uzskats, ka biseksualitāte palīdz sabalansēt iņ un jaņ enerģijas cilvēka ķermenī, savukārt Freids uzsvēra, ka biseksuāli esam mēs visi, bet Tantra tic, ka mēs esam jau iedzimti biseksuāli. Mūsdienās ir daudzas daudz atvērtākas idejas par to, ka biseksualitāte ir mūsu dabiska daļa un, cik tālu mūs novedīs šīs apslēptās vēlmes, atkarīgs no daudziem faktoriem, daži no kuriem ir pilnīgi ārpus mūsu kontroles.

Kā noskaidrot, vai mana draudzene ir bi-ziņkāra vai biseksuāla?

Izredzes nav lielas. Ja tu to neesi uzzinājis līdz šim, tad vari nekad arī neuzzināt. «Meitene ar meiteni» darbības var būt ļoti spontānas, bet jebkurā gadījumā sievietei parasti ir apjausma, cik tālu viņa būtu gatava iet. Arī šīs vadlīnijas, protams, var mainīties atkarībā no situācijas. Visvienkāršākais un ātrākais veids, lai noskaidrotu, vai tavas dzīves sievietei ir bi-tendences, ir vienkārši viņai to pajautāt, jo viņas vērošana, cerībā pamanīt kaut kādus signālus, ātri vien novedīs tevi nesaprašanā.

Sievietes mīl un ienīst sievietes

Sievietes mīl ienīst citas sievietes, īpaši tās, kas ir skaistākas. No otras puses, sievietēm patīk arī dievināt vienām otru un novērtēt otras skaistumu. Sieviete var atklāti tīksmināties par otras sievietes krūtīm, kājām, dibenu, ķermeņa formām un ģērbšanās stilu, bet tā it nemaz nav pazīme, ka viņa vēlas īstenot savas nerātnās fantāzijas tieši ar sievieti. Sievietes vispār katra ir citādāka. un tas, kā viņa izbauda seksualitāti, nevar kalpot par «bi-o-metra» indikatoru. Vienīgais īstais veids, lai noskaidrotu, ko viņa patiesībā vēlas, ir atklāta saruna par to, ko tu domā, jūti un alksti.

Patiesība par biseksualitāti

Vīrietim, protams, var būt saistoši, ja ir draudzene, kas ņem to labāko no abām pasaulēm. Tomēr realitāte ir tāda, ka būt par īstu biseksuāli nav nemaz tik patīkami. Biseksuāli cilvēki lielākoties no abām pasaulēm saņem vissliktāko, arī bifobiju, kas nebeidzami atgādina, ka neietilpsti nevienā seksuālajā modelī, ne homoseksuālajā, nedz heteroseksuālajā.

Biseksualitāte ir tikai viens no daudzajiem neizprastajiem aspektiem cilvēka seksualitātē, tāpēc esat uzmanīgi ar to, ko vēlaties!

Informācijas avots:

Ieva Kluce   www.galms.lv

Lielā Piekta, kā arī Zaļā ceturtdiena tautas apziņā saistīta galvenokārt ar burvju un raganu aktivizēšanās laiku.

Lielā piektdienā jāaizslēdz visas kūtis un klētis pa novakarēm, jo tad raganas staigājot apkārt. (LTT: T. Dzintarkalns, Talsi.)

Zaļās ceturtdienas vakarā laumes staigā apkārt. Tad jaunām meitām un puišiem ir jāsargās, lai pastalas nepaliek nesasietas, jo citādi laumes var tiem spēku atņemt. Tādā gadījumā jauni cilvēki sāk dilt un zaudē spēku, lai arī ēd, kā gribēdami. Beidzot tie nonāk līdz tādam nespēkam, ka jāmirst nost. Bet ja laumei gadās kāds stiprāks burvis pretī, tad tai pašai ir slikti. Burvis tad iedzen pagalma vidū divus mietus un uzliek uz tiem ratu. Kad ratu sāk griezt, tad laumei jānāk šurp. Ja lēnām griež ratu, tad laume nāk soļiem; bet ja labi ātri griež, tad laumei jāskrien, pat tik ātri, ka var lauzt rokas un kājas. Kad laume atnāk, tad burvis var to sodīt, jeb arī nomocīt līdz nāvei.(LTT: F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203.)

Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas naktī tiem tumsības murgiem ir tā lielākā kulšanās un ērmošanās pa citu staļļiem un kūtīm un muldēšanās pēc naudas rakšanas u.t.j.pr. (LTT: No Kolkas jūrmalas. “Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām.” 1852, IV. Aizliegts izd.)

Tomēr latviskajās Lieldienu tradīcijās kristietības elementu nav daudz. Seno Lieldienu tradīcijas, kas atspoguļo auglības rituālus un maģiskas darbības, saglabājušās maz.

Lieldienas tika svinētas trīs dienas. Vēstures avoti liecina, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, vēlāk ierobežotas līdz trim dienām.

LTdz 14424
Ai bagāti Lieldiensvētki,
Lieli olu gribētāji:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Zaga olas vistiņām.

Pretēji Ziemassvētkiem, kas tiek daudzināti kā bagāti, Lieldienām ir nabadzības nokrāsa:

LTdz 14552
Gauši nāca, drīz pagāja
Tā nabaga Lieldiena;
Ne māmiņa raušus cepa,
Ne vistiņa olas dēja.

Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota un laiks, kad sākas pavasara darbi, latvietim ir visnabagākais.

Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.

Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. (LTT: G. Pols, Bauska.)

Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas, kā arī, ar vārdu putni apzīmējot laumas un raganas, lai nesprāgtu lopi, lai no meža nenāktu vilki mājās.

Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Tomēr tikai vienā tautasdziesmā atrodamas liecības par olu krāsošanu:

LTdz 14430
Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.

Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas. (LTT: J. Banazis, Nīca.)

Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas. Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Olas Lieldienās tiek arī ziedotas dievaiņiem, lai tie sargātu māju no burvjiem un raganām. Tās tika izmantotas arī buršanas aktos gan ļaunuma uzsūtīšanai, gan ļaunuma atvairīšanai.

Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās.

Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi brīdina par šūpoļu nekāršanu:

Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to. (LTT: J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca.)

Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari. (LTT: A. Broža. Naukšēni.)

Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.

Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.

LTdz 14453
Karat, braļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.

Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.

LTdz 14456
Nakarit, bōleleņi,
Uz jyudiņa šyupeleišu:
Samērks munas boltas kōjas,
Nūkriss zeiļu vainadzeņš.

Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Ticējumos teikts:

Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs. (LTT: M. Hermakile, Ranka.)

Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva. (LTT: 17256 Nītaure)

Šūpošanās pieder pie kustību auglības aktiem līdzīgi dancošanai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai.

Lieldienu maltīte bija daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājuma jau bija beigušies. Ēdieni galvenokārt no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību:

Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks. (LTT: V. Podis, Rēzekne.)

Olu simbolika ir plaša latviešu Lieldienu tradīcijās. Olu ēšana vajadzīga, lai augtu apaļš kā ola, tas attiecināms arī uz lopiem. Ēdot olu bez sāls, vasarā daudz melos. Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams. Kad ola labi lobās, aug labi lini un būs viegli tos kult. Lieldienās olas tiek nestas arī uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.

Literatūra:
LTdz – Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT – Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940-1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.
http://www.liis.lv

Vārda senākā nozīme – ‘izturēties ar godbijību, ar cieņu’. Var salīdzināt ar tās pašas cilmes latīņu favēre ‘būt labvēlīgam, godbijīgi klusēt’. Pamatā indoeiropiešu *ghou- ‘pamanīt, ievērot, respektēt’. Latviešu valodā vārds aizgūts pirms 13. gadsimta.) Kristīgajā reliģijā atturības un grēku nožēlas laiks, gatavojoties Lieldienām.

Lielais gavēnis sākas Pelnu trešdienā – 40 dienas pirms Lieldienu svētdienas. No Lielā gavēņa svētdienām piekto dēvē arī par Kluso svētdienu, bet pēdējā pirms Lieldienām ir Pūpolu svētdiena.

Nedēļu pirms Lieldienām sauc par Svēto nedēļu, un tajā ir Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Lielais gavēnis beidzas Svētās sestdienas pusnaktī. Lielā piektdiena Diena, kurā piemin Jēzus nāvi pie krusta, piektdiena pirms Lieldienām. Kristiešiem tā ir sēru un grēku nožēlas diena.

Lieldienas 1. Kas ir Lieldienas? Lieldienas ir gadskārtēji svētki, kuros piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Lieldienas ir nozīmīgākie svētki kristiešu kalendārā. Šos svētkus svin pirmajā pavasara svētdienā pēc pilnmēness iestāšanās. Vairāku citu baznīcas svētku datumus laikā no Septuagesima svētdienas (devītā svētdiena pirms Lieldienām) līdz pat Adventes pirmajai svētdienai nosaka atkarībā no Lieldienu datuma. Ar Lieldienām saistās arī 40 dienu ilgais gavēnis, kas sākas Pelnu trešdienā un beidzas Svētās sestdienas pusnaktī, dienu pirms Lieldienu svētdienas. Svētā nedēļa sākas ar Pūpolu svētdienu, iekļauj krustā sišanas dienu – Lielo piektdienu, un beidzas ar Svēto sestdienu. Tad nāk Lieldienu oktāva, kas sākas ar Lieldienu svētdienu un beidzas nākamajā svētdienā. Lieldienu oktāvas laikā agrīnās kristietības periodā jauniesvētītie nēsāja baltas drānas. Baltā ir Lieldienu liturģiskā krāsa, kas simbolizē gaismu, skaidrību un prieku.

2. Pirmskristiānisma tradīcijas Lieldienas ir kristiešu svētki, kas aizguvuši daudzas pirmskristiānisma laika tradīcijas. Pieļauj, ka angļi Lieldienu vārdu (Easter) ir aizguvuši no Estres (Eastre), teitoņu pavasara un auglības dievietes vārda anglosakšu versijas. Viņai bijis veltīts gada mēnesis, kas atbildis tagadējam aprīlim. Viņu godināja īpašos svētkos, kas notika pavasara saulstāvju (ekvinokcijas) dienā. Šo svētku tradīcijas saglabājušās Lieldienu zaķa (truša) tēlā, kurš simbolizē auglību, un Lieldienu olu krāsošanā. Pirmsākumos olas krāsoja spilgtās krāsās, lai atainotu pavasara saules gaismu, tās izmantoja olu velšanas sacīkstēs un dāvināja kā dāvanas. Šādi svētki, tāpat arī tos skaidrojošie svētki un leģendas, bija plaši pazīstami senajās reliģijās. Grieķu leģenda vēsta par Persefones, zemes dieves Demētras meitas, atgriešanos no pazemes valstības. Senajiem grieķiem viņa simbolizēja dabas atdzimšanu pavasarī pēc ziemas posta. Līdzīgas leģendas bija arī citām senajām tautām. Frīģieši ticēja, ka viņu visspēcīgā dievība ziemas saulgriežu dienā dodas dusēt, toties pavasara saulstāvju laikā viņi rīkoja ceremonijas ar mūziku un dziesmām, lai pamodinātu šo dievību jaunam pavasarim. Kristīgās Lieldienu svinēšanas tradīcijas, Iespējams ietver sevī daudzu tautu paražas. Liela daļa pētnieku uzsver, ka sākotnējās kristīgās tradīcijas daudz aizguvušas no ebreju Pashā svētkiem. Daudzi agrīnie kristieši bija cēlušies no ebreju vides, tāpēc viņi uzskatīja Lieldienas kā Pashā svētku jaunu izpausmi, kā piemiņu par praviešu pareģoto Mesijas parādīšanos.

3. Lieldienu datums Pēc Jaunās Derības, Kristu sita krustā Pashā svētku priekšvakarā, un drīz pēc tam viņš augšāmcēlās no mirušajiem. Tādējādi Lieldienas svinēja Kristus augšāmcelšanos. Laika gaitā sāka ievērojami atšķirties datums, kurā dažādas kristīgās konfesijas svinēja Lieldienas. Ebreju izcelsmes kristieši šos svētkus svinēja uzreiz pēc Pashā svētkiem, kas pēc Jūdejā izmantotā babiloniešu mēness kalendāra, iekrita vakarā, kad debesīs parādījās pilns mēness (gada pirmā mēneša nizāna 14. diena). Pēc šīs laika skaitīšanas metodes Lieldienas katru gadu iekrita citā dienā. Vairāku citu tautību kristieši Jēzus augšāmcelšanos vēlējās svinēt nedēļas pirmajā dienā, par kādu toreiz uzskatīja svētdienu. Izmantojot šo metodi, Lieldienas gan svinēja vienā dienā, taču gadu no gada šī diena bija citā datumā. Vēsturiskās Lieldienu svinēšanas atšķirības izpaudās tā, ka austrumu kristiešu baznīcas, kas atradās tuvāk jaunās reliģijas izcelsmes vietai un kurās ļoti stingri ievēroja senās tradīcijas, svinēja Lieldienas atkarībā no Pashā svētku datuma. Savukārt grieķu – romiešu civilizācijas klēpī dzimušās rietumu baznīcas Lieldienas svinēja svētdienā.

4. Nikejas koncila lēmumi par Lieldienu datumu 325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādējādi baznīctēvi novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist. Vēl Nikejas koncils nolēma, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, tā laika pasaules lielākajā astronomijas centrā. Tiesa, datuma precīza noteikšana izrādījās nepaveicams uzdevums, jo astronomijas zināšanas 4. gadsimtā vēl bija visai nepilnīgas. Galvenā astronomiskā problēma bija atšķirības starp solāro un lunāro, saules un mēness gadu. Būtiskākā kalendārā problēma bija aizvien pieaugošā neatbilstība starp patieso astronomisko gadu un tolaik izmantoto Juliāna kalendāru.

5. Vēlākās datēšanas metodes Baznīcas izmēģinātās Lieldienu datuma noteikšanas metodes izrādījās neprecīzas, tāpēc Lieldienas dažādās pasaules vietās svinēja dažādos datumos. Piemēram, 387. gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par veselām 35 dienām. Aptuveni 465. gadā baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi. Viņam pāvests Hilārijs uzdeva reformēt kalendāru un noteikt Lieldienu datumu. Viktorīna metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs 6. gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus. Britu un ķeltu kristīgo baznīcu atteikšanās ievērot ieteiktās izmaiņas 7. gadsimtā izraisīja lielas domstarpības starp šīm baznīcām un Romu. Tā kā Lieldienu svinēšana ietekmē arī daudzas laicīgas norises nevienā vien valstī, jau sen izskan ieteikumi ērtības labad vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu kā, piemēram, Ziemassvētkiem. 1923. gadā šo jautājumu izskatīja Pāvesta krēsls. Katoļu baznīcas augstākā instance neatrada nekādus kanoniskus iebildumus pret iespējamo reformu. 1928. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma lēmumu, kas ļāva Anglijas baznīcai Lieldienas svinēt svētdienā pēc aprīļa otrās sestdienas. Tomēr par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas vēl arvien paliek svētki ar mainīgu datumu.

6. Lieldienu vēsture Lieldienās saplūst trīs tradīcijas – pagānu, jūdaiskā un kristīgā. Pagānu saknes Pēc angļu 8. gadsimta vēsturnieka Sv. Bīda darbiem, angliskais Lieldienu nosaukums, Easter, ir palieka no seno teitoņu mitoloģijas. Bīds raksta, ka tas ir atvasināts no norvēģu vārda Ostara jeb Eostre, kas bijusi anglosakšu pavasara dieviete un kurai bijis veltīts aprīļa mēnesis. Grieķu mīts par Demētru un Persefoni, tāpat kā līdzīga romiešu leģenda, vēsta par to, kā, mainoties gadalaikiem, dieviete no pazemes valstības atgriežas starp cilvēkiem. Šis mīts ir saistīts ar pavasara svētkiem vai pavasara saulstāvjiem 21. martā, kad sākas dabas atmošanās pēc ziemas. Truša jeb, latviešu interpretācijā, Lieldienu zaķa simbols ir cēlies no tā, ka truši šajā laikā ļoti strauji vairojas. Arī olas salīdzinājumā ar ziemas periodu pavasarī tika dētas īpaši bagātīgi, tāpēc tās kļuva par vēl vienu Lieldienu laika simbolu. Olas bieži krāso dažādās krāsās, tā simbolizējot pavasara saules staru un ziemeļblāzmas daudzkrāsainību. Izkrāsotās olas kļuvušas par tradicionālu Lieldienu dāvanu. Jūdaiskās saknes Lieldienas, atgādina Sv. Bīds, bijušas ‘pashā mēnesī’, proti, ‘vecie svētki tikuši svinēti ar jaunas līksmības prieku’. Sakne pasch, no kuras cēlies Lieldienu vārds daudzu jo daudzu pasaules tautu valodās, ir saistīta ar ivrīta vārdu pesach, kas atbilst darbības vārda formai ‘viņš iet garām’ (piem., ‘Kad tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz aplodām un abiem durvju stabiem, tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam nākt jūsu namos, lai jūs sistu’, 2. Mozus 12:13), kas runā par nakti, kad tas Kungs sita visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, bet saudzēja izraēļus. Šos svētkus svin nīzanā – ebreju gada pirmajā mēnesī. Kristīgā tradīcija Jeruzalemē Pashā svētkiem gatavojās laikā, kad tur tika sists krustā un augšāmcēlās Jēzus Kristus, nācis no jūdiem. Tāpēc Lieldienu vārds daudzās valodās ir cēlies no ivrīta pasch, bet daudzās baznīcās gan austrumos, gan rietumos Lieldienas ir svarīgākie gada svētki tāpat kā Ziemassvētki.

Ne Jaunajā Derībā, ne apustuļu rakstos nav norāžu par Lieldienu svinēšanu. Iesākumā šāda svētīšana neiederējās pirmo kristiešu pasaules uztverē. Viņi turpināja svinēt ebreju svētkus, piešķirdami tiem jaunu nozīmi, tā pieminēdami notikumus, kas bija saistīti ar tradicionālajām norisēm. Tā Pashā svētki ar jaunu saturu, proti, ar Kristu kā īsteno Dieva jēru, kļuva par kristiešu Lieldienām. Lieldienu olu vēsture Lieldienu olu krāsošana Ola ir dabas radīts ideāls iepakojums jaunai dzīvībai. Laikiem ejot, ola ir simbolizējusi noslēpumu, burvestību, ārstniecisku līdzekli, barību un zīmi. Tā ir visā pasaulē izplatīts Lieldienu svinību simbols. Olu krāso un citādi izrotā, izceļot tās īpašo simbolismu. Pirms olu sāka cieši saistīt ar kristīgajām Lieldienām, to godināja daudzos ar pavasara atnākšanu saistītos rituālos. Romieši, galli, ķīnieši, ēģiptieši un persieši, piemēram, olā saskatīja Visuma simbolu. Kopš senseniem laikiem olas krāsoja, ar tām mainījās un tām izrādīja godu. Pagānu laikos ola attēloja zemes atdzimšanu. Garā, grūtā ziema bija galā, zeme atvērās un atdzima – gluži kā ola atveras, lai dotu ceļu dzīvībai. Tāpēc uzskatīja, ka olai piemīt īpašas spējas. Olas iemūrēja māju pamatos, lai atgaiņātu nelabos spēkus. Romā topošās māmiņas nēsāja līdzi olu, jo tas palīdzēšot noteikt vēl nedzimušā bērna dzimumu. Pirms ienākšanas jaunajā mājā, franču līgavas samina olu. Kristīgajā pasaulē ola simbolizē ne vairs zemes, bet gan cilvēka atdzimšanu. Kristieši aizguva olas simbolu, salīdzinot olu ar kapu, no kura augšāmcēlās Kristus. Senās poļu leģendās savijušās folkloru un kristīgās leģendas, cieši saistot olu ar Lieldienām. Kāda leģenda vēsta, ka Jaunava Marija pie krusta dalījusi kareivjiem olas, lai viņi neizturētos pret sodītājiem tik nežēlīgi. Viņas asaras ritējušas uz olām, pārklādamas tās ar mirgojošas krāsas laukumiņiem. Cita poļu leģenda stāsta par to, kā Marija Magdalēna devusies uz kapu, lai iesvaidītu Jēzu. Līdzi viņa paņēmusi grozu ar olām. Kad kapā viņa ieskatījusies grozā, baltās čaumalas brīnumainā kārtā zaigojušas visās varavīksnes krāsās. Jau viduslaikos olas rotāja un krāsoja arī Anglijā. Edvarda I pārskata grāmatas rāda, ka 1290. gadā karalis samaksājis astoņpadsmit pensus par Lieldienu dāvanām paredzēto četrsimt piecdesmit olu krāsošanu un izrotāšanu ar lapu zeltu. Visslavenākās Lieldienu olas ir gatavojis zeltkalis un juvelieris Pēteris Karls Faberžē. 1883. gadā Krievijas cars Aleksandrs pasūtīja Faberžē īpašu Lieldienu dāvanu savai sievai carienei Marijai. Faberžē ola tā sajūsmināja carieni, ka cars pasūtīja Faberžē uzņēmumam pa olai uz katrām Lieldienām. Šo tradīciju turpināja arī Aleksandra dēls cars Nikolajs II. Kopumā Faberžē izgatavoja 57 olas. Šobrīd Anglijā un citās zemēs neviens vien mākslinieks specializējas ornamentālu olu radīšanā. Daži izmanto ziedus un lapiņas no apsveikuma kartītēm, citi veido mazus amoriņus, vēl citi izmanto dārgakmeņus, audumus, lentītes, treses un citus iedomājamus un neiedomājamus materiālus. Olas uzmanīgi pārgriež uz pusēm, abas pusītes savieno ar elegantām eņģītēm un tad salīmē ar epoksīda sveķiem vai citu caurspīdīgu līmi. Kad meistardarbs pabeigts, to pārklāj ar īpašu, spīdīgu laku. Lai gan šodien retais vairs tic olai kā zīmei vai noslēpumam, tās simboliskā nozīme ir saglabājusies, un katru pavasari olas krāso un izgrezno miljoniem cilvēku visā pasaulē.
http://www.rc-baltezers.lv

21. februāŗī 2.30 naktī (pēc Latvijas laika) Latvijas kokeja izlase mērosies spēkiem ar Slovākijas izlasi

Kur skatīties online?

Ja esat Latvijā, tad jau protams LTV7  vai ja nav pieejama tv, tad  LTV7 var skatīties arī internetā spiest šeit (tikai Latvijas teritorijā)

Kur skatīties ja neēsat Latvijā?

1)   eurovisionsports (bezmksas) un eurovisonsports/HD (labākā kvalitātē)

2)Россия 1
Россия 2
Первый канал

Šo kanālu tv programma spiest šeit

Šos kanālus internetā par maksu var redzēt šeit kartina.tv (Ļoti laba kvalitāte+vel 99 tv kanāli krievu valodā+arhīvs )

3) Vel bezmaksas var skatīties šeit LiveTv un šeit  MyP2P

Palasi arī šo.

Vankūveras olimpiskā hokeja turnīra izspēles kārtība

24. februāŗī 5.00 no rīta (pēc Latvijas laika) Latvijas kokeja izlase mērosies spēkiem ar Čehijas izlasi

Kur skatīties online?

Ja esat Latvijā, tad jau protams LTV7  vai ja nav pieejama tv, tad  LTV7 var skatīties arī internetā spiest šeit (tikai Latvijas teritorijā)

Kur skatīties ja neēsat Latvijā?

1)   eurovisionsports (bezmksas) un eurovisonsports/HD (labākā kvalitātē)

2)Россия 1
Россия 2
Первый канал

Šo kanālu tv programma spiest šeit

Šos kanālus internetā par maksu var redzēt šeit kartina.tv (Ļoti laba kvalitāte+vel 99 tv kanāli krievu valodā+arhīvs )

3) Vel bezmaksas var skatīties šeit LiveTv un šeit  MyP2P

Palasi arī šo

Vankūveras olimpiskā hokeja turnīra izspēles kārtība

Skeletons Vankūvera 2010 skatīties online

Šonakt Vistleras olimpiskajā trasē tiks sāktas Vankūveras spēļu skeletona sacensības. Latviju pārstāvēs Martiņš un Tomass Dukuri

1. brauciens, 19. februāris, 4:30
2. brauciens, 19. februāris, 5:45

3. brauciens, 20. februāris, 4:20
4. brauciens, 20. februāris, 5:30

(Pēc latvijas laika)

Kur skatīties online

Ja esat Latvijā, tad jau protams LTV7  vai ja nav pieejama tv, tad  LTV7 var skatīties arī internetā spiest šeit (tikai Latvijas teritorijā)

Kur skatīties ja neēsat Latvijā?

1)   eurovisionsports (bezmksas) un   eurovisonsorts/HD (labākā kvalitātē)

2)Россия 1

Россия 2

Первый канал

Šo kanālu tv programma spiest šeit

Šos kanālus internetā par maksu var redzēt šeit kartina.tv (Ļoti laba kvalitāte+vel 99 tv kanāli krievu valodā+arhīvs )

3) Vel bezmaksas var skatīties šeit LiveTv un šeit   MyP2P